dumpling, come home

rad. it's real rad, babe.
life's a beach, timing's a bitch and you should still wear flowers in your hear. and eyelashes.

of course, not every year starts with hearing "you're hired". but this is a lucky one, so I have decided. and if it turns out to be any less than that, it's not the year's fault, anyway. let's call this one "balance and thriving" as, for getting anywhere near balance, it requires a good portion of thriving, indeed. and if a year goes as it's been starting, that portion better be big.

also, not every year starts with chanting anti-regime slogans throughout entire songs as an integral part of the New Year's party, but there's also no doubt that the Bashar-one deserves this notoriety. to be frank, I would have expected a lot more of adaptation from my part to fit with the activist people I get to deal with here, yet I'm now daring to hope that the new job title and content will do some work in this regard. being a "global development coordinator" one could think I'm really out (t)here saving the world, huh.
like a lil' micro-hero dumpling.

really, it's good news. having a 9 to 5 full time job, doesn't that almost make me a grown-up again? and even Arabic classes recommence in a few days to help me in all regards. keeping me busy and pushing things forward. probably, it's even highly possible to satisfy the sudden urge I just got to go get and crack a fortune cookie. for random guidance or at least a grin. and to find a new and nice place to relocate to. in Beirut.

there's this one thing missing, though. (and I am aware that I was just boasting about how always missing something is quite alright.) it's community. some three years ago I was presenting an action idea to a crowd of Latvian 'young intelligentsia forum' people that later got the working title *community. I was, indeed, passionate about it and about the concept of micro-activities creating macro-changes, eventually. small actions amounting to meaningful change. well, I still am passionate about it. but I am also slightly stranded. afloat, and lacking reference points. lacking that inter-personal kind of change-making.

self-insertion is what I've been and keep being terrible at. no matter how welcoming the crowd.

so it's time for action. (it mostly is.)
I'll go try connect and re-connect to people.
and you go fight something you despise in yourself.
deal?

there can be much and even more strength in the calm.

see you soon
soldiers

the -I'm alive- tour

December 25th

Tucked up in blankets and hid under the grand borrowed headphones I'm spending the evening with good music, Latvian herb tea and an inappropriately big piece of French/Belgian/Lebanese traditional bûche de Noël (that chocolaty piece of pleasure). The latter comes from yesterday's festive dinner with artsy French tunes and attendees, the no-Christmas-but-we're-foreigners-in-Beirut evening. Right space and time to be thankful to Charlotte, my Belgian flatmate for the initiative and her socially active lifestyle.

There will always be something and someone missing, always. That's quite alright. Getting home at 7am on Christmas morning after a bar tour in Beirut is an experience, too. Now, I've well grown out of the concept of experience-for-it's-own-sake, but I'm still an aware advocate for finding learning and growing, also in all sorts of dusty and random places. And for the record, it's well ok that sometimes we just don't bother to look for any of it.

If I could give this period of time a theme or a headline it would be a verb, and it would be "to claim". Whether it's everyday chores stuff, professional capacities, personal need for attention or the music I'm putting out there.. there is something soothing and challenging, and tempting to the process of acknowledging that "it is all mine. and, therefore, it is yours, too."

I have been altogether crap at giving -I'm alive- signs since in Beirut, but maybe the reason behind it is to some point valid. Being just alive doesn't really qualify to me. It's like filling a blank spot with awkwardness not to face the discomfort of emptiness. Truth is, I am very alive and I have more and more to say, but not just yet. Or not in this format at least. There are things I miss, things I struggle with here, but I always find things to struggle with, no matter the location. So do trust me when I say Beirut is treating me well. Do know that there is always something and someone missing. And that it is quite alright that way.

There is always more to life.
Go live.

we'll survive

ļoti.

walking on giants, bogging in the art of war

Ja man būtu ievārījums, es tevi pacienātu.

Pēc kalendāra spriežot, tuvojas rudens. Tas nozīmē, ka debesīs aizvien biežāk sastopami mākoņi, kā šodien. Tas, savukārt, nozīmē, ka var paskatīties augšup, jo acis nežilbina spoža saule, un redzēt ko vairāk par ielas-līmeņa-ikdienas-gaitām. Ieraduma spēks, domāju, mums nevienam nav svešs, un es šeit dzīvoju tādā ilgstošā starpposmā starp "ai, nu es tak esmu te vietējā" un "es nespēju noticēt, ka tiešām šeit atrodos!!". Līdzīga sajūta kā brīžos, kad visapkārt ir tik daudz vienreizēju kadru, ko nobildēt, ka fotokamera pazūd somā un apkārtējais tiek uzsūkts, cik vien iespējams. Un pa vidam aizmirstas, ka bija kaut kas arī jābildē un ka droši vien bija arī kāds iemesls un uzdevums, kas te jāpaveic.

Divu mēnešu atzīme ir klāt un es pārliecināti saku, ka nav vietas pasaulē, kur šobrīd atrastos labprātāk kā šeit. Īsi, kodolīgi un patiesi. Brīžos, kad to piemirstu (kas visbiežāk ir agonijas brīži n-to stundu darbā sēžot pie datora un neizceļoties ar produktivitāti), atliek vien iziet uz biroja plašā balkona un paskatīties uz šo te:

Esmu tak viens laimīgs zaķītis, šeit dzīvojoties.

Mazai atska(i)tei: jūra ir noķerta, bet pavisam mazdrusciņ. Ja Latvijā ezeros un upēs uz rudens pusi ūdens zied no aļģēm, tad te šis "zied" no medūzu izšautajām mikroskopiskajām (laikam) adatiņām, kas rada mikroskopiskus, bet tomēr apdegumus (izpaužas apmēram kā nieze). Man gan liekas, ka tas ir krietni pārspīlēti un ir atkarīgs no ūdens plūsmām, temperatūrām, utt., bet drusku jau tomēr mani sabaidīja. Tiešs kontakts ar vietējām medūzām ir nepārspīlēti nepatīkams un ādas apdegumus izraisošs, tāpēc kašķi nemeklēju. Tomēr pēc pāris nedēļām, kad ar jūru ciešā kontaktā nonācām otro reizi, par medūzām biju galīgi aizmirsusi. Bija arī citas lietas, kam pievērst uzmanību, jo negaidīti uzradās vizināšanās viļņus šķeļošā kuterī un iespēja iemēģināt ūdensslēpes. Un vai nu es iešu atteikt! Kā brutāls pirmreizējais iesācējs pēc ilgā nobrauciena ieguvu īslaicīgu iesauku "čempions". (Tie, kas zin manu attiecību vēsturi ar dziļūdeņiem, sapratīs mana lepnuma iemeslus.) Par aktīvās atpūtas tēmu runājot, brīdis, kas līdz šim ir uzsitis lielāko nostaļģijas vilnīti ir darba dienas vakars, kad 'boss' mani paķēra līdzi pie saviem draugiem, kas kalnos netālu no Beirūtas ir uzcēluši paši savu klinškāpšanas sienu. Udžiņš, ārpus pilsētas klusums un dabas skaņas, pie Vidusjūras priedēm piestiprināti prožektori, kas izgaismo sienu, un es atdotu pus puda dajebkā, lai varētu šajā vakarā padalīties un paārdīties ar LV āra dzīves draudziņiem. Tiešām.

Tūristiski runājot, šī zeme ir neprātīgi skaista un bagāta savā dažādībā. Jo īpaši tāpēc kauns atzīties, ka esmu redzējusi nepieklājīgi maz. Tāpēc stāstīšu, kad būs vairāk. Te nu nopelns rutīnai, darbu kaudzei, pašas un draugu aizņemtībai, neuzņēmībai un mūžīgajam prioritāšu jautājumam. Nav jau galīgi tā, ka es te 'bumbulētu' - pēc arābu valodas kursu nomainīšanas nu 3 nedēļu laikā ir panākts tas, ka tikko rakstītajā vidustermiņa kontroldarbā viss bija jālasa, jāsaprot un jāraksta arābu valodā. Jā, ar visiem tiem ķeburiem. Tehniski runājot, es tagad protu rakstīt un lasīt. Praktiski, protams, tas nav gluži tik vienkārši. Turklāt, tas, ka protu vārdus izburtot un aptuveni izfantazēt, kā tos izrunāt, jau vēl nenozīmē, ka tos saprotu. Bet šis jaunieviesums viennozīmīgi dara manu ikdienas dzīvi jestrāku, jo jebkurā dīkā brīdī varu sevi uzjautrināt, boksterējot uzrakstus, ceļa zīmes, iepakojumus un lielā mērā visu, kas pagadās pa ceļam. Brīdi, kad pēc nejaušas, bet ilgas skatīšanās uz skārda bundžiņu iespiedzos "spraits, tur taču rakstīts spraits!!" (īstenībā: "sbrajt", bet saprast jau var) es vēl ilgi neaizmirsīšu. (: Apkārtējie priecājas par maniem retajiem arābu vārdu un frāžu iestarpinājumiem, bet vēl nenojauš, ka sāku arvien veiksmīgāk šifrēt viņu savstarpējās sarunas. Ļoti pamazām, bet tomēr.

Vēl, protams, es te strādāju, kas, šķiet, te pieminēts jau vairākkārt un ne tajā pozitīvākajā gaismā. Viss gan ir labi, vērtīgi un interesanti, tikai darāmā daudz, un darbs kā darbs - termiņi, atbildības un spiediens vajadzīgajā daudzumā. Pa vidu visam ir arī ballīšu vakari, vīna festivāli, jauni paziņas, mēģinājumi ar perkusionistu, ar kuru liekam kopā koncertprogrammu, vietējie telefona zvani, kas piedod realitātes sajūtu faktam, ka tiešām te dzīvoju, ir sagurums, ir prieki un katru dienu jāmazgā trauki (t.i. ir arī ikdiena). Dažādu saistību rezultātā drīz uz pāris nedēļām būs jāpaviesojas arī Eiropā, tomēr, lai arī cik forši vai svarīgi nebūtu tur gaidošie pasākumi, tikšanās un notikumi, nekas nemaina faktu, ka visvairāk man gribas būt tieši te. Un dzīvot ar vēl pilnāku plaušu. To novēlu arī jums.

Ar sirsnīgi (un meteoroloģiski) siltiem sveicieniem,
Līga

ships

resolution on Iceland and the living room band.
ships rock and so does the rocky sea.