Es aizmirsu sevi.
Es nezinu īsti, vai tevī, vai ostā, vai tajā istabas kaktā, kur klubkrēsls. Bet es aizmirsu, un nevaru vairs atrast. Biju policijā, bet mans apraksts pārāk neprecīzs - mazliet zaļas auras, caurspīdīgs skats un visklusākie soļi. Es prasīju cilvēkiem, kas mani pazina, bet nekas no viņu teiktā man nelikās līdz galam patiess. Es mēģināju, tiešām, atcerēties. Mums nav kopīgu bilžu, un, šķiet, pēdējo reizi, kad es sevi redzēju, es biju nedaudz iereibusi. Diemžēl no vīna, ne dzīves.
Pieķerties sev, tas ir mazliet kā pieķerties lietām. Tāpēc es izlēmu, ja reiz esmu sevi aizmirsusi.. lai tā arī paliek. Lai iet, kur iedama. Mana sega ir pārāk silta, bet es - pārāk nosalusi.
Es varu izgudrot citu sevi. Piedzīvot arī varu, man liekas. Un tas viss varētu būt daudz skaistāk, kā līmēt paziņojumus uz stabiem ielās.

Ar šo poētisko sludinājumu tad arī klapējam bodīti ciet.
Būs citi veidi un vietas.

---

For English-speakers: I have outgrown and forgotten this place.
No new blog entries to come.
Should you want to contact me, please leave a comment (which will not publicly appear) with how I should get back to you.
Live life fully.
L.