Ja man būtu ievārījums, es tevi pacienātu.

Pēc kalendāra spriežot, tuvojas rudens. Tas nozīmē, ka debesīs aizvien biežāk sastopami mākoņi, kā šodien. Tas, savukārt, nozīmē, ka var paskatīties augšup, jo acis nežilbina spoža saule, un redzēt ko vairāk par ielas-līmeņa-ikdienas-gaitām. Ieraduma spēks, domāju, mums nevienam nav svešs, un es šeit dzīvoju tādā ilgstošā starpposmā starp "ai, nu es tak esmu te vietējā" un "es nespēju noticēt, ka tiešām šeit atrodos!!". Līdzīga sajūta kā brīžos, kad visapkārt ir tik daudz vienreizēju kadru, ko nobildēt, ka fotokamera pazūd somā un apkārtējais tiek uzsūkts, cik vien iespējams. Un pa vidam aizmirstas, ka bija kaut kas arī jābildē un ka droši vien bija arī kāds iemesls un uzdevums, kas te jāpaveic.

Divu mēnešu atzīme ir klāt un es pārliecināti saku, ka nav vietas pasaulē, kur šobrīd atrastos labprātāk kā šeit. Īsi, kodolīgi un patiesi. Brīžos, kad to piemirstu (kas visbiežāk ir agonijas brīži n-to stundu darbā sēžot pie datora un neizceļoties ar produktivitāti), atliek vien iziet uz biroja plašā balkona un paskatīties uz šo te:

Esmu tak viens laimīgs zaķītis, šeit dzīvojoties.

Mazai atska(i)tei: jūra ir noķerta, bet pavisam mazdrusciņ. Ja Latvijā ezeros un upēs uz rudens pusi ūdens zied no aļģēm, tad te šis "zied" no medūzu izšautajām mikroskopiskajām (laikam) adatiņām, kas rada mikroskopiskus, bet tomēr apdegumus (izpaužas apmēram kā nieze). Man gan liekas, ka tas ir krietni pārspīlēti un ir atkarīgs no ūdens plūsmām, temperatūrām, utt., bet drusku jau tomēr mani sabaidīja. Tiešs kontakts ar vietējām medūzām ir nepārspīlēti nepatīkams un ādas apdegumus izraisošs, tāpēc kašķi nemeklēju. Tomēr pēc pāris nedēļām, kad ar jūru ciešā kontaktā nonācām otro reizi, par medūzām biju galīgi aizmirsusi. Bija arī citas lietas, kam pievērst uzmanību, jo negaidīti uzradās vizināšanās viļņus šķeļošā kuterī un iespēja iemēģināt ūdensslēpes. Un vai nu es iešu atteikt! Kā brutāls pirmreizējais iesācējs pēc ilgā nobrauciena ieguvu īslaicīgu iesauku "čempions". (Tie, kas zin manu attiecību vēsturi ar dziļūdeņiem, sapratīs mana lepnuma iemeslus.) Par aktīvās atpūtas tēmu runājot, brīdis, kas līdz šim ir uzsitis lielāko nostaļģijas vilnīti ir darba dienas vakars, kad 'boss' mani paķēra līdzi pie saviem draugiem, kas kalnos netālu no Beirūtas ir uzcēluši paši savu klinškāpšanas sienu. Udžiņš, ārpus pilsētas klusums un dabas skaņas, pie Vidusjūras priedēm piestiprināti prožektori, kas izgaismo sienu, un es atdotu pus puda dajebkā, lai varētu šajā vakarā padalīties un paārdīties ar LV āra dzīves draudziņiem. Tiešām.

Tūristiski runājot, šī zeme ir neprātīgi skaista un bagāta savā dažādībā. Jo īpaši tāpēc kauns atzīties, ka esmu redzējusi nepieklājīgi maz. Tāpēc stāstīšu, kad būs vairāk. Te nu nopelns rutīnai, darbu kaudzei, pašas un draugu aizņemtībai, neuzņēmībai un mūžīgajam prioritāšu jautājumam. Nav jau galīgi tā, ka es te 'bumbulētu' - pēc arābu valodas kursu nomainīšanas nu 3 nedēļu laikā ir panākts tas, ka tikko rakstītajā vidustermiņa kontroldarbā viss bija jālasa, jāsaprot un jāraksta arābu valodā. Jā, ar visiem tiem ķeburiem. Tehniski runājot, es tagad protu rakstīt un lasīt. Praktiski, protams, tas nav gluži tik vienkārši. Turklāt, tas, ka protu vārdus izburtot un aptuveni izfantazēt, kā tos izrunāt, jau vēl nenozīmē, ka tos saprotu. Bet šis jaunieviesums viennozīmīgi dara manu ikdienas dzīvi jestrāku, jo jebkurā dīkā brīdī varu sevi uzjautrināt, boksterējot uzrakstus, ceļa zīmes, iepakojumus un lielā mērā visu, kas pagadās pa ceļam. Brīdi, kad pēc nejaušas, bet ilgas skatīšanās uz skārda bundžiņu iespiedzos "spraits, tur taču rakstīts spraits!!" (īstenībā: "sbrajt", bet saprast jau var) es vēl ilgi neaizmirsīšu. (: Apkārtējie priecājas par maniem retajiem arābu vārdu un frāžu iestarpinājumiem, bet vēl nenojauš, ka sāku arvien veiksmīgāk šifrēt viņu savstarpējās sarunas. Ļoti pamazām, bet tomēr.

Vēl, protams, es te strādāju, kas, šķiet, te pieminēts jau vairākkārt un ne tajā pozitīvākajā gaismā. Viss gan ir labi, vērtīgi un interesanti, tikai darāmā daudz, un darbs kā darbs - termiņi, atbildības un spiediens vajadzīgajā daudzumā. Pa vidu visam ir arī ballīšu vakari, vīna festivāli, jauni paziņas, mēģinājumi ar perkusionistu, ar kuru liekam kopā koncertprogrammu, vietējie telefona zvani, kas piedod realitātes sajūtu faktam, ka tiešām te dzīvoju, ir sagurums, ir prieki un katru dienu jāmazgā trauki (t.i. ir arī ikdiena). Dažādu saistību rezultātā drīz uz pāris nedēļām būs jāpaviesojas arī Eiropā, tomēr, lai arī cik forši vai svarīgi nebūtu tur gaidošie pasākumi, tikšanās un notikumi, nekas nemaina faktu, ka visvairāk man gribas būt tieši te. Un dzīvot ar vēl pilnāku plaušu. To novēlu arī jums.

Ar sirsnīgi (un meteoroloģiski) siltiem sveicieniem,
Līga