Šodien ikdienas gaitās kārtējo reizi iedomājos par pārmaiņām, kuras manī ievieš apkārtējā vide, sabiedrība un mūsu kolektīvi veidotie ieradumi. Kārtējo reizi pakausī sarosījās doma "kā gan es vispār spēšu adaptēties dzīvei Eiropā!?", un atkal mazdrusciņ iesāpējās saknes.
Latvietība ir viens no tematiem, kas manī ir tik pretrunīgs, ka ar latviešiem pārsvarā ir neatļaujos par to runāt. Es nejūtos kā nodevēja, neesmu arī pasaules pilsone, kaut esmu pieņēmusi ilgstošu nebūšanu Latvijā kā ļoti ticamu nākotnes scenāriju. Es cienu savas saknes un mīlu savu latvietību, lai arī kur šobrīd būtu manas mājas.
Pirms gandrīz četriem gadiem vectētiņš, mans visu-lietu-mērs, galvu šūpojot par mani noteica "latvieši jau nu gan tā neuzvedas". Man tobrīd liesas rajonā kapilāri, šķiet, sasala. Vai noliedz mani, vai arī es esmu ko neatgriežami noliegusi? Vai tiešām es te vairs neiederos? Vai es maz gribu uzvesties "kā latvieši", un kā, nez, tas īsti ir? Vai šis ir progress, vai arī es gandēju savu jau tā tik blāvo piederības sajūtu?
Pārāk daudz domāt un pārāk maz rīkoties (un šeit es izšķiru motivētu rīcību no neapšaubāmi spēcīgās pozīcijās esošo "darīt") manā cilvēcības skalā ir ļoti latviska iezīme. Būt godprātīgam sirds cilvēkam, manuprāt, ir brīnišķīga latviska īpašība, kaut krietni retāk sastopama. Tā nu es turpinu rīkoties pēc savas labākās sirdsapziņas un saprašanas, tai skaitā atkal un atkal dodoties ārpus Latvijas, cerot, ka tas nekādi nesagandēs to latvisko bagātību, kas manī mīt.
Nesen, kad labs draugs un skolas biedrs stāstīja par savu īsteni latvisko (atkal - pēc maniem kritērijiem) dzīvi un nākotnes iecerēm, kas sevī ietver kārtīgu darbu, dabu, ģimenes dibināšanu, stabilitāti un vērtības, vēlreiz sajutu ledainu aukstumu liesas rajonā, papildus pilnīgam runasspējas izsīkumam. Man tas liekas skaisti, un reizē tik sveši. Man tas liekas pareizi un labi, bet ne man un ne tagad. Es vēlos kaut tas neskanētu kā attaisnojums, bet te, Vidusjūras piekrastes kalnos un saulē vervelējot arābiski un vērojot savu ziemeļniecisko iezīmju atkusni, es šobrīd esmu labāka latviete, nekā es varētu būt, esot Latvijā. Takas ir dažādas, bet piena ceļš viens. Gan gulbīša kājiņas arī mani aiznesīs.. kur nu pienākas.
Manī pastāvīgi viļņojas panika par to, ka es varētu aizmirst latviešu valodu. Ne gluži vārdus, bet lietojumu, kontekstu, sajūtu. Man bail, ka brīdī, kad gulbītis būs padarījis savu, kad man būs iespēja dot savu latvietības artavu.. es vairs nezināšu, kā. Lai mani uzlūko kā ārzemnieci, lai, satura rādītāju jau tas nemaina, bet par valodu man bail. Un es baidos vienīgi par lietām, kas man ļoti rūp.
Referenduma atskaņās citēšu domājošu cilvēku, Guntars Graiksts vārdā:
Pasaulei latviešu valoda būs interesanta tikai tad, ja paši latvieši būs interesanti.
Es cenšos, kā māku. Laiki tomēr mainās, arī cilvēki un tautas mainās. Un, galu galā, varbūt arī mans tik ļoti latviskais vectētiņš būtu mierā ar mani tādu.. naivu un apņēmīgu ieviest "vīrs un vārds" principu, piemēram, Tuvajos Austrumos.
Koksne nav vienīgā Latvijas eksporta prece.
Latvietība ir viens no tematiem, kas manī ir tik pretrunīgs, ka ar latviešiem pārsvarā ir neatļaujos par to runāt. Es nejūtos kā nodevēja, neesmu arī pasaules pilsone, kaut esmu pieņēmusi ilgstošu nebūšanu Latvijā kā ļoti ticamu nākotnes scenāriju. Es cienu savas saknes un mīlu savu latvietību, lai arī kur šobrīd būtu manas mājas.
Pirms gandrīz četriem gadiem vectētiņš, mans visu-lietu-mērs, galvu šūpojot par mani noteica "latvieši jau nu gan tā neuzvedas". Man tobrīd liesas rajonā kapilāri, šķiet, sasala. Vai noliedz mani, vai arī es esmu ko neatgriežami noliegusi? Vai tiešām es te vairs neiederos? Vai es maz gribu uzvesties "kā latvieši", un kā, nez, tas īsti ir? Vai šis ir progress, vai arī es gandēju savu jau tā tik blāvo piederības sajūtu?
Pārāk daudz domāt un pārāk maz rīkoties (un šeit es izšķiru motivētu rīcību no neapšaubāmi spēcīgās pozīcijās esošo "darīt") manā cilvēcības skalā ir ļoti latviska iezīme. Būt godprātīgam sirds cilvēkam, manuprāt, ir brīnišķīga latviska īpašība, kaut krietni retāk sastopama. Tā nu es turpinu rīkoties pēc savas labākās sirdsapziņas un saprašanas, tai skaitā atkal un atkal dodoties ārpus Latvijas, cerot, ka tas nekādi nesagandēs to latvisko bagātību, kas manī mīt.
Nesen, kad labs draugs un skolas biedrs stāstīja par savu īsteni latvisko (atkal - pēc maniem kritērijiem) dzīvi un nākotnes iecerēm, kas sevī ietver kārtīgu darbu, dabu, ģimenes dibināšanu, stabilitāti un vērtības, vēlreiz sajutu ledainu aukstumu liesas rajonā, papildus pilnīgam runasspējas izsīkumam. Man tas liekas skaisti, un reizē tik sveši. Man tas liekas pareizi un labi, bet ne man un ne tagad. Es vēlos kaut tas neskanētu kā attaisnojums, bet te, Vidusjūras piekrastes kalnos un saulē vervelējot arābiski un vērojot savu ziemeļniecisko iezīmju atkusni, es šobrīd esmu labāka latviete, nekā es varētu būt, esot Latvijā. Takas ir dažādas, bet piena ceļš viens. Gan gulbīša kājiņas arī mani aiznesīs.. kur nu pienākas.
Manī pastāvīgi viļņojas panika par to, ka es varētu aizmirst latviešu valodu. Ne gluži vārdus, bet lietojumu, kontekstu, sajūtu. Man bail, ka brīdī, kad gulbītis būs padarījis savu, kad man būs iespēja dot savu latvietības artavu.. es vairs nezināšu, kā. Lai mani uzlūko kā ārzemnieci, lai, satura rādītāju jau tas nemaina, bet par valodu man bail. Un es baidos vienīgi par lietām, kas man ļoti rūp.
Referenduma atskaņās citēšu domājošu cilvēku, Guntars Graiksts vārdā:
Pasaulei latviešu valoda būs interesanta tikai tad, ja paši latvieši būs interesanti.
Es cenšos, kā māku. Laiki tomēr mainās, arī cilvēki un tautas mainās. Un, galu galā, varbūt arī mans tik ļoti latviskais vectētiņš būtu mierā ar mani tādu.. naivu un apņēmīgu ieviest "vīrs un vārds" principu, piemēram, Tuvajos Austrumos.
Koksne nav vienīgā Latvijas eksporta prece.
No comments:
Post a Comment