kad iegriež francijas "lauku" kamambēru, tas lēni iztek un izveļas no savām taisni nogrieztajām robežām. un šonakt tieši šādā veidā manī ielija šejiene.
kad sveču liesmas saklusēja ar tālumā mirdzošo pilsētas apgaismojumu. kad es centos izrunāt savas dzīves patiesības, lai tās kādam palīdzētu. kad šonakt.
kad piemirstas mūzikas skaņas atguva savu tīkamību un taustiņu klaboņa savu frekvenci ierakstīja manā asinsritē.
kad šī likās visīstākā vieta, kur atrasties. kad ticība brīnumiem.
kad smaidīja acis, redzot krāsainos zīmuļus, koši sarkano ģitāru un laimīgo jaunkundzi loga atspīdumā. kad beidzot.
un nav vēlmes nolaisties atpakaļ. bet labākais, ka nav arī vajadzības.
2 comments:
smaržo pēc miera :)
*prieks!
Ar smaidu uz lupam izlasiju šo rakstu...
Nu nemaz neesi zaudējusi interesanta teksta sajušanas mākslu. Tas ir kas burvīgs un pieder Tev... Apskaužami.
* par Tevi...
g.h.
Post a Comment