parīzijas stacijas diena

jeb epopeja 3 naktis un 2 pilnvērtīgas Parīzes dienas.
beigas.

i love paris in the rain. visnotaļ bieži atkārtoju šo zīmīgo dziesmas rindu, lai šī diena iegūtu vismaz kaut kādu pievilcību. nejēgā ilgi burzos pa visiem 4 stacijas stāviem ar visu savu iedzīvi apkrāvusies. reizēm izkļūstu ārā, lai pasmaržotu lietaino gaisu un atgaiņātos no naudas lūdzējām, kas gatavas runāt sazin cik valodās. pēc pāris stundām sagaidu Lauru. lielajā zālē, kur ierodas un aizbrauc starppilsētu un starptautiskie vilcieni, ir ļoti glīšs tablo, kuram, kā senos laikos, visi cipari un burti griežas kā izlozē, pirms nostājas savās vietās. tā nebija mana laimīgā diena azartspēlēm... jo savā vietā nenostāties izdomāja tieši tas cipars, kas norādīja mana vilciena atiešanas laiku. tā rezultātā savā atmiņu kartotēkā es ieguvu franču filmas cienīgu skatu: pieskrienu pie vilciena [kurš atiet 10min ātrāk, nekā norādīts tablo] un, pagriežot galvu, paveras elpu aizsitošs skats - viss garais vilciena sastāvs spoži viz, jo pievakares gaisma atstarojas vagonu logos un durvīs. aizvērtās durvīs. pa pēdējām durvīm izkāries kungs, lai kas viņš būtu pēc amata, paziņo, ka iekāpt vairs neļaus. nē un viss, vilciena atiešana esot jau izziņota. uzrodas kāds cits vīrs, pēc ietērpa un aprīkojuma spriežot, cita amata pārstāvis, kurš tomēr atļauj iekāpt. tuvāko 3 minūšu laikā vilciens neizkustējās.
lūk. saulaina līdzenumu ainava, izpalīdzīgi kupejas biedri un Parīze uz laiku ir beigusies.