liig. atgriežas

16. aprīlis, trešdiena. virs parīzes ganās dīvaini mākoņi. un nosēšanās laikā lidmašīnas salonā jūtamas teju vai taustāmas bailes un panika. pilotam jābūt izturīgam enerģētiskajam apvalciņam, lai tas viņu neietekmētu. man toties izdevies ar acīm uzzīmēt neparasti skaistu lotusa ziedu uz priekšējā krēsla tumši zilās atzveltnes. tagad varētu kādu laiku palikt tuvu zemei. 5 plivināšanās 3 nedēļu laikā. 5 valstis. taisnība skotijas sarunai: nekad vēl laiks un telpa nav bijuši tik neskaidri un nenoteikti jēdzieni. bet par visu pēc kārtas.
parīze mani sagaidīja ar spožu sauli, baltiem mākoņiem zilās debesīs un košos ziedos izsprāgušu pavasari. un man patīk. autobusu šoferi vai pasažieri, kas pārmij ar tevi kādu vārdu, pieklājības frāzi vai joku. pat biļešu kontrolieri. man patīk vienkārši tā.. sēdēt zālē vai uz luvras mūriem un vērot dzīvi. traki skaisti. man patīk kompostrēt biļeti pirms iekāpšanas vilcienā, man patīk vilcieni. un satiksmes autobusi, kas ļauj iekāpt jau 15 minūtes pirms izbraukšanas. auksts taču un nakts. un man patīk franču valodas vide. tik kauns un negods man par pašas neizdarību šai sakarā.
soma plecos un dur tik. tas ir vērtīgi. pēc kārtējās jauna maršruta iemēģināšanas, lai nokļūtu no tā paša punkta A, proti stacijas, līdz tam pašam B, proti luvrai, izvēlos nevis plānoto dižo mākslu, bet gan dzīvu dzīvi. luvras pagalmā sauļojos vairāk kā pusotru stundu. neapnika. arī tāpēc, ka pa iekšu gremojas pēdējo 3 nedēļu milzīgā bagāža. pēc tam, kad mākoņi aprija sauli un kad biju paskaidrojusi pārsteidzoši patīkamam franču vīrietītim, ka kopīgas pusdienas tomēr nav tā labākā ideja, ar ciešu apņēmību devos jau piemirstajā un nu jau 2 gadus iemīļotajā parīzes metro pasaulē. mans galapunkts - château rouge. parīzes krajs nr.18 man tīk. misijas mērķis - granātābols. nu, zinu es, ka banāli. bet man bija jāpārliecinās, ka viņu tur vairs nav. loģiski, ir taču aprīlis... pie château rouge stacijas ir kvartāls ar dārzeņu, gaļas un mākslīgo matu pārdotuvēm. musulmaņu skārnis, haiti, libānas, dažādu āfrikas, turcijas un arābu pasaules galu specialitātes un citi prieki. ai, kā man gribētos turieni sabildēt un parādīt, bet.. nu nevar. es jau tā izskatos pārāk aizdomīga. pirmkārt, es neesmu milzīga apmēra āfrikas izcelsmes "mamma". otrkārt, es nemaz neesmu melnā. treškārt, es vispār esmu pārāk nesaprotamas izcelsmes un paskata šejieniešiem. tā kā apm. 15 lieki kilogrami (nē, nu somā sakrauti!) man traucē ieņemt ierasto "pozīciju" - žigli soļi un pietēlota pārliecība, ka brienu savas ikdienas gaitas, kas nozīmē neieinteresētību visā apkārt notiekošajā - tad nākas pamest šo rajonu, lai neiekultos līdzi gājējos un sarunbiedros.
stacijas tuvumā atrodu neticami mierīgu parku baznīcas priekšā. sēžu zem milzīgām rozā kupenām, šesiņ-viņ-zin, kas tie par kokiem, bet izskatās un ir nu ļoti iespaidīgi. blakus neapdzīvotam slidkalniņam tveru pēc savas ceļagrāmatas un viļņā dzimušā franču valodas dižgara, kara varoņa un francijas diplomāta romain gary dzīves atstāsta. trāpīgs šis darbs. man trāpīgs. aiz sētas turku puiši un tie, kurus par puišiem vairs nesauksi, nodarbojas ar futbolveidīgām aktivitātēm. bet mani līdz pat aiziešanai neviens netraucē un tā ir patīkama pārmaiņa.
pie sevis ierodos vēlu. cienīgu laika sprīdi notarkšķu par svaigākajiem notikumiem. kravāju somu. izkravāju. beidzot atkal. nomadiskajam dzīvesveidam tagad uz kādu laiku nē. neticami plaša un bagāta tā pasaule. un iekšā tagad tik daudz, ka.. prasās izstāstīt. tas nozīmē uz drīzu atkalredzēšanos!