pieturēt

manas dienas ir skaitītas.
lai cik mierīgs būtu ārējais un apzinātais miers, iekšiņa jūt, ka nekas vairs nav un nebūs kā līdz šim. lekcijas kopā ar regulāro ikdienas dzīvi ir nobeigušās. cilvēki pa vienam vien zūd prom vai atpakaļ uz savām piederības vietām. tie, kas no tālienēm, steidz paķert no francijas/ eiropas, kas nu vēl ķerams. jau ilgstoši gaiss ir piesmacējies ar runām par prombraukšanām.

es? ķepurojos. cīnos ar darbiem. pārāk bieži nopriecājos, ka man vairs nekad nebūs jāsatiek tie pasniedzēji, pie kuriem rakstu ieskaites. nedomāju par prombraukšanu slimīgi, jo tas viss ir dabiski, toties plānoju savus iekarojumus #2, šoreiz dienvidu frontē. priecājos par to, ka iekšā viss kņud un rosās. populārzinātniskos terminos to sauc par personības attīstību. vērtēju un novērtēju lietas. šeit ļaudis, nepazīstot manu kontekstu, man uzdod jautājumus. tas, lūk, ir svētīgi - jautāt! mācoties atbildēt, es pati daudz ko iemācos, ieraugu un saprotu. ne velti jautājumi tiek glabāti virzītājspēka atvilknē, vien pārāk reti mēs viņus no turienes izvelkam, lai liktu lietā.

noslēgumam frāze īpaši tiem, kam eksāmenu prieki ir aktuāla lieta. tā gan, es vispār te arī mācos un esmu to darījusi visu šo mēnešu garumā. arī te man sesijas sajūta nav sveša.
un tas, ka izvēlos jums stāstīt par interesantākām lietām, ir jūsu pašu interesēs (:
priekā un veiksmē!