homecoming.

te nu viņš bija - 19.augusts. gluži vai prasās šo datumu ieskrāpēt tapetēs. virs grīdas līstes, pa labi no durvīm. darbs, attieksme, iespējamas nākotnes vīzijas uzplaiksnījums, cilvēki vai pārvarēti mājas kašķi.. ciet aizklapēti datumi un apziņa, ka nupat ir pēdējais brīdis lai atkalieviestu virspavēlnieku - plānotāju. tas un vēl bišķīt rezultējās manevrā: nolaišanās. ko tik pat labi varētu saukt arī par ieskriešanos.
soļoju cauri saulainajai tūristu vecrīgai ar dokumentu mapīti rokās, pārvietojot svaigi parakstītos darba līgumus un ne tikai. un pamanīju iekšā ironisko smīniņu par visiem, kas nu taču nevar vai negrib iedomāties mani kā biroja peli. par peli es ne taisos, ne arī kļūšu, bet "biroja" manā dzīvē jau kādu laiku ir gana daudz, un turpmāk būs vēl vairāk. tā dullā ņemšanās jau ir tikai daļa no darāmā.
vēl es smīnu arī par šo. par bloku. svešzemju reportāžas ir nolīdušas nesenā, bet tomēr pagātnē. un par spīti dzirdētajiem "ai, man pietrūks tavu pastāstiņu", dabīgā ceļā, šķiet, ir noplakusi arī auditorija. ne, ne - es zinu, ka ir daži teju vai abonenti. un ne jau nu kāds tur cipars ir mērķauditorija. bet tomēr interesanti. kā tās štellītes notiek.
interesanti ir. un tā es turpinu savas dzīves odiseju.
tāds kā pirmssvētku prieks pārņēmis mani. varbūt tā atkal ir piedzīvojumu kāre.. sak, pieliekam vēl vienu ripiņu klāt, sarežģījam apstākļus un tad skatāmies.. vai šito ar liig. pacels?