mājas. latviešu gaumē

piektdienas rītā liig. cepa pankūkas.
pēkšņi viņai likās, ka cept pankūkas ir ļoti jauki. un tad viņa saprata, ka ir tomēr jāraksta. ir taču svarīgi atgādināt sev un citiem, ka ir tik ļoti jauki cept pankūkas piektdienas rītā. (arī ja pulkstenis jau reklamē pēcpusdienu.) un nedrīkst taču apvainoties uz likteni. tāpēc šobrīd es cenšos atcelt savu bada streikam līdzīgo nerakstīšanas spītu.

liig. ir mājās. uz palikšanu. ir izskrieti pasākumi, nometnes, lv āres un tāli braucamie ceļi. tagad liig. ir mājās. tieši mēnesi pēc "atgriešanās". šoreiz pavisam. ar dalītām un dažādām izjūtām. ir tik dīvaini nezināt un negaidīt nākamo prom došanās datumu, pie kuriem nu jau gadiem ir pierasts. ceru gan, ka šī neziņa drīz izbeigsies. nekādi negribas savam enkuram ļaut iesūnot, to ne. atļaušos teikt, ka manī ir tik daudz pasaules elpas un telpas, ka vēji sauc līdzi. un pasaules vējiem ir jāklausa.
viens gan ir skaidrs - turpmākos 2 gadus liig. maisīsies apkārt tepat pa perimetru. cerot uz regulāriem, bet īslaicīgiem izrāvieniem. šobrīd misija ir papīrs. tas, kuram virsū rakstīts bakalaurs. un kārtības ieviešana. ne tik daudz savā kā citu dzīvēs. čakla strādāšana, būšana ar cilvēkiem, zinību, gudrības un pieredzes uzsūkšana. nu.. kā jau visiem. droši vien.

liig. dzīvo šodienā. jo vairāk par šodienu jau mēs nevaram zināt. izvairos no visa, kas saistīts ar franciju. jāļauj šai tēmai apaugt ar zālīti, lai varētu atkal pa to staigāt. tāpat jau visapkārt elpo pēdējo gadu notikumi un sajūtas. reizēm šodienai neatliek skābekļa. bet visas šodienas reiz beidzas.
atbilstoši vai tieši pretēji līdzcilvēku vērojumiem, bet es te tā "laimīgi dzīvojos". ir labi.
rūpīgi audzēju cerību, ka šīs latviešu gaumes mājas reiz kļūs par mājām manā gaumē.

pagaidām.
liig.