pilna krūze pāri līst

ļoti gribētos man.. 10os rītā ar tikai rītam raksturīgu vieglumu uzrakstīt dažas bloka rindas. vislabāk ar krītu, bet var arī ar datortaustiņiem. klab, klab.
ļoti gribētos man apdomāt nākamo dienu provīzijas apmēru un sastāvu, zināt, kur veikalā atrodama mana banānapelsīnu sula un kas šonedēļ nopērkams megapakās. dzīvot tikai uz/no/ar savu mantību.
ai, gribās man sadzirdēt ballīšmūziku, kas ļautu saprast, ka kaimiņpuisis pārradies mājās un ka var viņam aiznest derībās/ brīvajā cīņā zaudētās pepsi bundžas. un parunāties par to, kā darbā gājis. un ko tāds darbs vispār dod.
gribās atkal redzēt savu romeo tur, lejā zem logiem, sikspārņu savilktās švīkas aiz loga un katedrāli rītausmā.
to sajūtu, ka zini, kur atrodies un kāpēc. ka nav jāplāno nākamā nedēļā darāmais.
un skriet pāri pagalmam uz deju zāli, un pluinīt svārkus, nesoties no kalna lejā ar riteni, un sestdienas pēcpusdienā skriet pēc pēdējās iespējas dabūt pārtiku trīs dienām, braukt vilcienā ar vakara un parīzijas noguruma saini, priecāties par sauli, lekcijās sēdēt blakus benam un minēt, kas tikko klauvējis pie manām durvīm. ak dieniņ, ja jūs zinātu, cik ļoti man patīk, ka pie manām durvīm kāds pieklauvē! skatīties veco filmu fragmentus, mēģināt tik uzkrītoši neuzglūnēt filozofijas pasniedzējam, uzplēst kādu joku ar autobusa šoferi un... kārtējo reizi nodomāt, ka vairāk laika jāpavada ar maniem amerikāņiem, ka jāuzraksta kāda īsta vēstule un jāatrod vēl kas, ko uzzīmēt.

vispār man te bija sākāms pilnīgi kas cits. un ne jau par savu francijbūšanu. vispār man ļoti daudz kas ir sakāms. gribas sarunāties. parunāties un padomāt un izdomāt un
un izlasīt jūsu blogu ierakstus un pateikt, ko es par tiem domāju. jo es par tiem domāju. par rakstītajiem un par nerakstītajiem. par jums domāju. un par sevi. un to, kā, redz, tas viss iekārtots un kas man tagad būtu jādara ar visu to savu domāšanu.