dzīve bija kļuvusi skaistāka. jaunas skaņas skanēja galvā. un ar mazas spītnieces apmierinātību es čukstēju kādu melodiju salīgajam gaisam. domāju par neilona un metāla stīgām, bjorku un cilvēka radošo potenciālu. par to, ka ir cilvēki, kas pirmkārt domā, un tie, kas pirmkārt sajūt. tie, kas nezina, kurp iet un tie, kas iet, īsti nezinot, kurp.
vēlākajās stundās un siltumā austiņās skaļi, skaļi skanēja kk balss.
dārgo lasītāj..
kamēr manas dziesmas vēl neprot stāstīt par mani, to prot citi:
kārlis kazāks & māra upmane-holšteine : tu neguli
mums būs siltāk.
1 comment:
ak, es Tevi arī mīlu. tā patiesi, no sirds (:
Post a Comment