i wish we were/ timing is crucial / playing with ghosts

tas tomēr ir dīvaini. virtuālisms. attālumi un ciparformas, un deformēts laiks.
vesela plejāde blogu man šovakar uz paneļa un tik ļoti gribas, lai šis viss varētu būt cilvēcīgāk.
skatos uz ļaudīm kā tādām grāmatlapām. te nu viņi ir: viņu rakstīti vārdi un manis piefantazēts sakars.

man liekas, ka īstajam laikam ir baigā nozīme. es gan vienmēr esmu tā, kas saka, ka "īstais laiks" nekad nepienāks, ka tādu fenomenu nu gan nav ko gaidīt. ka jādara un tad gan jau viss būs kā tam būs lemts būt. tomēr.. reizēm ir tā, ka šis gadās. ne gluži pienāk, bet gadās, ka ir. un tajos brīžos notiek lielas lietas.
un tad, pienāk tādi brīži, kad zini, ka kaut kāds laiks ir pagājis. ka vairs nav, un nebūs nekad. ka nav te jēgas ne turēt, ne pieturēt, ne aizturēt, jo tas ir izdzīvots un izbijis. tātad, tālāk jābūt kam citam. vīnodziņa iekš tā, ka tikpat skaidri, kā zini par to beigšanos, tikpat skaidri nezini nekā par to, kā īsti būt tālāk. un tad ieslēdzas tāda cerība, ka drīz atkal gadīsies kāds īstais laiks. ka sakritības atkal izrādīsies sakarības, ka vieni notikumi būs noveduši pie citiem un ka vismaz uz brīdi liksies, ka nu atkal zini, kurp dodies un kapēc.

vēl man liekas dīvaini, ka es tik daudz izsakos angliski. ka tas kļuvis nekontrolēti un vispār kļuvis grūti ar valodām. jo reizēm jūk un man tikko nācās divreiz apdomāt to, kā latviski rakstās "kapēc". it kā vairāki kultūrslāņi būtu sagūluši vienuviet. protams, es zinu, kamdēļ es sāku te, piemēram, skricelēties tai angļu mēlē. lai varētu mani ne-latviešu draugi ar piedalīties manā virtuālajā dzīvē. pēc statisktikas spriežot gan viņi to nedara. un es viņus pat saprotu.
bet nevaru jau, nevaru uzlēkt augstāk par savu runasspēju un izteikties visīstāk tāpat sanāk tikai latviski. vismaz ilgtermiņā toč.

vispār jau joprojām man blogu būšana liekas dīvaina. it kā jau tāpēc, ka skricelēties ir tāda kā nepieciešamība, tomēr visiem tak interesanti, kas pēc tam to skata, lasa un apdomā. un pēc kā gan mēs izšķirojam vai izvēlamies vai vnk uzrakstam tieši to un tieši par to, nevis ko citu.. nja. vakaros kā šis man ļoti gribās, lai jūs zinātu, ka sekoju jūsu virtuālajām dzīvēm līdzi. jo man tas liekas svarīgi. jo zinu, ka pašai tas ir svarīgi. reizēm es atzīmējos, reizēm man liekas, ka tas tad būs uzbāzīgi vai nepiemēroti un es uztverto un pašu uztveršanu paturu sevī.

man šķiet, ka nav labi tas, ka sarunājos pati ar sevi. tas ir.. manas domas sarunājas. arī daudzbgalsīgi. un daudzpersonīgi reizēm. īstenībā bieži. tas ir baisi. jo tas mēdz notikt visnotaļ mazkontrolējami un turklāt diezgan apjomīgi, ilgi un ietekmīgi.

spriežot pēc šīvakara vērojumiem, vairāki gab. aktīvi nodarbojas ar skolu lietām, atstājot savas virtuālās dzīvītes uz pauzes. es vēlos, kaut pati tā varētu. bet šoreiz ir pavisam citādi un nelīdz ne apzinīguma druskas, ne pienākuma, vainas vai citas apziņas. man patīk te dzīvoties. ilūzijās par realitāti. man nepatīk, ka tik ļoti daudz neuzrakstītu vēstuļu ap mani spiežas. nenotikušās pasēdēšanas un viss cits, kas būtu ieliekams kategorijā īstā dzīve.

lūk, parunāsim par īsto dzīvi nedaudz:
sestdien, 25.04 ap plkst. 20.30-23.00 dirty deal cafe liig. bargā franču balsī bļaustīsies pa skatuvi. vismaz nedaudz. kopumā būs franču teātrfestivāls ar smiekliņa klātbūtni. ja gadījumā interesē, laipni lūgti. nav nekādas ieejmaksas.
svētdien, 26.04 ir jāiet dejot. jo ir vispasaules unesco deju diena.
ai, un vispār dzīvē ir tik daudz lietu, ko gribās un vajag darīt. kaut gan nav vairs tik traki kā agrāk - liela daļa pieredzes un izslēgšanas gaitā ir atmesta. pēdējais atklājums ir tas, ka kultūras lauciņš arī visdrīzāk nebūs manējais.

un tagad es sevi apstādināšu.
ps. es iegādāju savu jauno,glīto un skanošo dzīvesdraugu, un tagad man ir labāk.