Соня любит Петю*

man šodien gadījās ieblogot.
nevis ieskricelēt kārtējo kaut ko nesaprotamo savā vietnē, bet gan palasīties, kā tad citiem ļaudīm tā lieta notiekās.
ir kāds sensacionāls secinājums, o, jā! izrādās, ka blogos cilvēki raksta par savu dzīvi.
[diezgan loģiski, ņemot vērā, ka blogs principā ir publiska e-dienasgrāmata vai vismaz kas ļoti tamlīdzīgs]

kā jau ierasts - kategorija "nekas pārsteidzošs" diezgan aši iekļūst kategorijā "atklājums", ja vien pa vidam ir padarbojies mans neapturamais visur(kur-nevajag)gājējs prāts.
lūk. un man nu radās jautājums, kurš ik pa laikam ir apciemojis manu apziņu, proti: kāda dārzeņa pēc es jau gadus.. daudz.. cenšos visiem līdzekļiem aizplīvurot savu mistisko būtību un kultivēt sazin kādu tur "liig." kultu gan publiskajā, gan visuciešākajā personiskajā telpā??

āreče, arī atbilde nemaz tik tālu nav jāmeklē. tā atrodas tepat vien, mana pēdējā gada iznīdējamo lietu sarakstā ar nosaukumu "bērnības mantojums". (šķiet, nu jau ir lieki pieminēt, ka mans prāts ir tik ļoti iecienījis analīzi, ka šamējā ir paverdzinājusi visu domāšanu ar kategorijām un citām analītiskajām pazīmēm. savukārt, manu visa-nonivelēšanu-uz-bērnības-traumu-rēķina, lūdzu, nekādi nesaistīt ar to, ka, savas plašās izglītības ietvaros, apgūstu arīdzan psihoanalīzi. nu labi, vismaz tieši nesaistiet un lieciet Freidu mierā.)
īsāk sakot: viss tas personības kults, ko gadu gaitā esmu ap sevi cēlusi, visas tās pus-miljons lietas, kuras par mani nav zināmas, visa noslēpumainība un aizplīvurošana.. nu, buļļa mēsli vien ir.
taisnības labad atzīšos, ka agrāk es bez tā nevarētu izdzīvot. bet tagad gan vajadzētu mācēt.
tādai savu iedomu pasaulē dzīvojošai radībai jau vajag paslēpties no tās citādās realitātes. un, ja nevar pati paslēpties tā pa īstam, tad vismaz var sevi paslēpt visiem citiem. uzsveru, VISIEM citiem. bet dzīve jau ar to ir forša, ka viss mainās. un neviens no mums, zaķīt, nezina un nevar zināt, kā tad būs uz priekšu. kas, cik, kad, kur, kurš. un es nezinu, cik lielā mērā man izdosies savas personīgās revolūcijas īstenot, un ko tas dos vai atņems. tomēr - būt par revolūciju ir gana satraucoši. arī nezinot, vai tās realitāte būs gaļasmašīna vai romantiski atmiņu stāsti. tā, lūk. es joprojām cīnos un, jā, man ir spars.

mood: toffifee, draugu sarunas un prieks par gaidāmo
*(lv.val: Soņa mīl Petju) lielisks audiofails "mielavs un pārcēlāji" izpildījumā