come clean / reabilitācija.

tātad es, kam ir tieksme uz pārlieku biežu jauno lapu šķiršanu, jauno dzīvju sākšanu, jauno iespēju rītu meklēšanu un tā tālāk un tā vēl aizvien un joprojām.. reabilitējos.
pirmkārt, man savā būtībā trūkst patiesīguma, īstenības un latviešu valodas.
otrkārt, nav jau nu galīgi tā, ka visa mana dzīve nu kļuvusi par portugāļu ziepju operu, pēc kā tā te tik ļoti un bieži izklausās. gadās, lūk, šādi tumsonības periodi. bet visiem tiem daudzajiem pa vidu gadās arī īsti atmošanās rīti.
un, treškārt, šoreiz nedaudz par dzīvi. tikai klusām, lūdzu.
pēdējo mēnesi ir noritējusi ārkārtīgi spraiga cīņa ar skolu, bet jo īpaši ar sevi. atzīšos, ka bija diezgan drausmīgi. priecīgā ziņa ir tā, ka cīņa tuvojas noslēgumam un ar sevi ir izcīnīts ja ne miera, tad vismaz pamiera līgums. kamēr pamazām manī tikai vēl kondensējas apziņa par beigām un no tām izrietošiem jauniem sākumiem, pavasara vīzijas pildās ar kņadu. esmu atguvusies arī no savām maniakālās depresijas ilgstošajām lēkmēm (nu labi, nav jau smuki medicīniskos terminus zaimot, bet visā visumā bija tuvu arī tam medicīniskajam) un atkal topu par lietaskoku. tobiš, esmu priecīgs bērniņš. cilvēki atkal var brīnīties par smaidošu un labdien-paldies-uz-redzēšanos pilnu latvieti, savukārt es jo vairāk varu priecāties par viņiem.
nopietna rakstura pārdomas manī raisījusi šobrīd lietošanā esošā ierīce un tās atribūti, proti, brālēns internets un tēvocis laptops. man ar atkarībām nav pa ceļam. tā ka.. pamazām vien, bet atgriežos daudz vairāk "normāldzīvē".
ir jau vēl šādi tādi prieciņi. imkieši joprojām ir satriecoši. draugi joprojām trūkst (jā, esmu līdzvainīga, pilnīgi noteikti), bet arī dara lielas lietas ar savu klātbūtni, un ne vienmēr fizisko. rīt tiks autas peciņas tālākam ceļam uz teātra festivālu francijā, kur varēšu izālēties pēc sirds patikas, un citi vēl dabūs uz to skatīties. un.. man ir plāns kaut kā nebūt tikt līdz kalniem. kaut ieraudzīt un gaisu paostīt, ai, ko tik nedotu par tādiem priekiem. arī manas muzikālās ākstības varbūt galabeigās pie kaut kā novedīs, bet te nu man nevienam nekas nav jāsola, jo tas ir tā.. prieciņam. nu un jā, gadsimta atklājums, šķiet, varētu būt tas, ka es grasos smērēties un šmucēties jebšu - doties politikā. nē, nē, nepārprotiet, ne jau ar partiju speķrausīšiem un tukšvārdību iešu draudzēties. bet man skolas darbu ietvaros gadījās uzrakstīt tik pārliecinošu eseju par kāda franču džeka izteikumu, ka "teikt, ka man nerūp politika nozīmē teikt, ka man nerūp dzīve" [nu vai kaut kā tā, franciski tas izklausījās mazāk lēmēti], ka pati sevi pārliecināju. labi jau.. tas bijis krietni ilgāks process. bet tiem, kam gribās to pasaulīti lāpīt, jau kaut kā ir jāliek sevi lietā. citādāk tā pārāk muļķīgi sanāk.
nu re, būsim nedaudz parunājuši. vēl gribēju pieminēt savu "kids n' figures" novērojumu. kāzas un bēbji, dzīvokļu remonti un dzīves plāni. šķiet, mani draugi un paziņas kļūst vecāki. labi, ka pati tāda jauna un... gribētos teikt, ka nenopietna. bet es cenšos un tā arī būs. būšu sava dulluma kareivīts.

bundžojiet sevi, guliet gana daudz stundu un nepalaidiet tak garām desmitgades (vismaz) skaistāko un sniedzīgāko ziemu! un ticiet, ka viss nokārtosies. tas ir jau pirmais pakāpiens.