spēks

šķiet, jebkurai slinkā dzīvnieka cilvēka darbībai ir nepieciešama motivācija. iemesls, vajadzība un bieži arī iedvesma (tas gan, man šķiet, ir drīzāk tāds plaši lietots attaisnojums, jo visbiežāk jau iedvesma rodas tieši darot). šobrīd, kad kārtējo reizi jūk visādas saceltās ieceru būdiņas, sētiņas un ceļi, kad atlikušas dažādas pārkāpjamās astes, kas izliekas te par milzu pūķiem, te necaurejamiem džungļiem, kaut gan, skaidrām acīm skatoties, tik tādas ašteles vien ir... kad no rītiem šķiet neiespējami piecelties bez vēl pāris stundiņām, kad dienas paskrien, bet padarītā vairāk nekļūst, kad.. nu, kad ir kā tagad...
tad jāpamodina sevi kādai nopietnākai sarunai. lai no rīta pieceltos, ir jāgrib piecelties. labrīt, manas problēmas sakne!
tā nu es domāju, kas ir tas spēks vai iemesls, kas darbina manu sistēmu. ne gluži tas pavisam lielais beznoteikumu spēks, bet tas mans iekšējais, personīgais, tam pievienotais. ar kādu degvielu šī mašīna īsti strādā? varbūt zemiski, bet patiesi ir tas, ka mani, galvenokārt, darbina dusmas un spīts. gaužām vispārīgs (pret pasaules netaisnībām) un arī dziļi personisks (lai nāk no kura nākdams, tāpat visbiežāk atstarojas tieši spītā un niknumā pret sevi). protams, ka arvien ir vajadzīgs jauns materiāls. un, patērēšanas procesā rodas visādi sārņi, blakusprodukti un atlikumi. galu galā, tā padarīšana jau tāda tīri ilgtspējīga - ņem ko nejauku un pārvērt par pozitīvu enerģiju. tā nu es šobrīd daru. dusmojos uz sevi, un caur citiem uz sevi, un zinu, ka galaprodukts būs kas labāks. un, to zinot, liekas, ka rīt piecelties laikā būs vieglāk.

ps. joprojām jau ir arī palīglīdzekļi. noah and the wale - blue skies
pps. vienmēr ir dzirdīgas ausis. switchfoot & jars of clay - let that be enough