"Tā nav identitāte, kurā tu neesi ne šis, ne tas, tu esi jebkurā lomā, kāda vien ir vajadzīga. Identitāte dod iespēju dzīvot ar daudzplākšņainu skatienu uz vairākām identitātēm, kuras mēs nevaram pilnībā pārmantot, tomēr varam ar tām dzīvot un sadzīvot. Nav šī uzstādījuma, ka mana stiprā, egocentrētā identitāte ir mērķis. Tas ir tāds pusaudžu sapnis. Mēs augam kā bērni, kas veido ap sevi cieto čaulu, ego.

Man patīk psihologa Junga tēlainais uzstādījums, ka tad, kad mēs esam izveidojuši šo egocentrisko tēlu, nākamais dzīves posms ir — atbrīvoties no tās čaulas, lai mēs varētu redzēt lielāku patību, kad es vairs neesmu es, bet ir universāla patība."*

Pēdējā laikā manā prātā bieži tiek apviļātas domas par to, kas ir identitāte, personība, piederība.. patiesāks būšanas veids. Protams, ka tas ir process, nevis konkrēti atbildami jautājumi, bet man ir tā silti un patīkami, ka process eksistē ne tikai teorētiskos pārspriedumos, bet tiek piedzīvots dzīvē. Atkal un katru reiz' no jauna.. ir sasodīti interesanti un lieliski dzīvot un būt. Un vēl ir nomierinoši atrast savas norises, kāda cita vārdiem izteiktas. Man gribētos domāt, ka tā čaula ir atsprāgusi neatgriezeniski.

Joprojām viss ir pilns jautājumu, variantu un izvēļu. Rīcības iemesli ne vienmēr ir tādi, kādus tos iedomājamies, turklāt pati rīcība bieži ir krietni vien mazāk nozīmīga kā iemesli, kas ir tās pamatā. Vismaz nozīmes ziņā. Toties rīcība ir tā, kas rada tālākās sekas. Varbūt tāda nesakritība šķiet nedaudz aplama, bet ja uz dzīvi skatās kā detaļu kopbildi... fair enough.

Man tiešām žēl, ka pagājušo 2000 gadu laikā baznīca ir tik daudz sagandējusi reliģiju. Precīzāk - instances sabojājušas būtību.

"Mums ir tāds vārds «komūnijs» — kopsadzīve ar otru cilvēku dziļā garīgā un psihiskā nozīmē, kad mēs viņu saprotam tā, kā viņš pats sevi saprot. Protams, tas viss ir tikai daļēji iespējams.

Bībelē ir uzstādījums, ka mēs to saprotam tikai pa daļai, bet Dievs mūs saprot un redz pilnīgi. Mērķis ir, ka reiz mēs tā varēsim ne tikai Dievu redzēt, bet arī cits citu saprast. (..) Mārtins Luters Kings teica: «Mans ienaidnieks nav mans ienaidnieks, mans ienaidnieks ir mans draugs. Ja es to nesaprotu, tad es neko nevaru panākt.» Ne tikai tā teikt, bet arī tā dzīvot un domāt...

Es domāju, ka tas ir kristietības augstākais mērķis — aiz visa redzēt, ka, pat ja šobrīd esam cits citam pretinieki, vienā brīdī mēs būsim cits citam draugi, un strādāt šobrīd tā, lai tad, kad tu esi draugs, tev vairs nebūtu kauns par visu, ko tu kādreiz esi darījis un runājis."*
* Citāti no intervijas ar Juri Cālīti, 08.12.2005.