par viņiem un viņām

nav jau gluži tā, ka manī būtu par maz cilvēciska vājuma.

pa ilgiem laikiem šodien izgāju cilvēkos. izrādās, ilgi neredzēti ļaudis mani var atpazīt pat caur necaurspīdīgām stikla durvīm. tas varētu būt saistīts arī ar to, ka nepazīstami cilvēki man piedēvē radniecību ar patmalnieci. laikam jau uzskatāmu iemeslu dēļ. vēl, par mani klīstot baumas, ka es "braukāju pa visu pasauli un esmu happī, happī, happī!". man pat nebija jāpadomā divreiz, lai zinātu, ka man tīk šādas baumas. un tīk arī patiesība.
paviesojos zinātniskā konferencē un sapratu, ka man tomēr varētu būt svarīgas lietas sakāmas šai pasaulei. vai vismaz tiem 15 cilvēkiem, kas varētu būt vai pagadīties auditorijā. un pat, ja tas mans sakāmais būtu teju vai sviests, es tak mācētu to pārdot par sviestmaizi. grūti pat paskaidrot, bet viens no lielākajiem man zināmajem kaifiem ir ieinteresēt, stāstīt, paskaidrot, likt smieties, rosināt padomāt kaut kā ne-tā-kā-parasti, runāt nenopietni par nopietno un iekustināt cilvēkos kādu nebūt iekšējo procesu, kas vismaz potenciāli kādreiz varētu viņus pamudināt kaut ko darīt lietas labā. vai vismaz smaidīgi atvainoties cilvēkam, kam spraucas garām, tā vietā, lai iebakstītu ar elkoni. un nocelt sabijušos kaķi no koka.

vēl man šodien teica, ka man trūkstot pašpārliecības. šķiet, pirms pāris gadiem mani nopietni sabaidīja kāda topošā drauga teiktais, ka es uzskatāmi izbaudot varu. ļoti iespējams, ka tas bija teikts vietā un uz labu, katrā ziņā tas ir man licis ne vien uz sevi paskatīties, bet arī rīkoties citādāk. jā, lekt acīs un mētāties ar asprātībām jau nu es vismaz reizēm māku. bet pašpārliecība ir cits stāsts. varbūt man arī derētu to stāstu palasīt un tam noticēt.

kā rozīne šim vakaram nāca "man prieks, ka, kad tev jāizvēlas palīdzēt vai nē, tu izvēlies palīdzēt". šie vārdi iegūst citu nokrāsu un spēku, kad tos saka māte.

pa lielam sajūtas ir tādas, ka mēs visi augam, laiks iet un pasaule griežas. man šķiet, ka man steidzami ir kaut kas sevī jāpāraug. vēl man arī liekas, ka mani pārāk aizrauj ātrums un pārāk garšo baltvīns (tieši šādā secībā un ne otrādi). savukārt klavieres atgādina par to, ka visam ir vajadzīgs laika un pūliņu ieguldījums. ne tikai, lai spēlētu, bet dzīvē kā tādā. man jau liekas, ka es cenšos. ka man ir labi nodomi.

ar nodomiem vien nepietiek.