Ir tā, ka ir krietni vairāk, kā var izstāstīt.
Saules pielietas kalnu ielejas, vējš matos, karsta lielpilsēta, dzimtie ciemi, Vidusjūras maliņa no biroja loga, vesela ēdienu pasaule, ko iepazīt un cilvēki, cilvēki, cilvēki...
Es gribu, lai jūs zināt, ka te nekādas briesmu lietas nenotiek. Visādas lietas var notikt, tas gan. Bet bailes un satraukums vien pievelk tās visādās iespējamības, tāpēc nevajag. Situācija mierīga, raizēm nav pamata, muļķības nedaru.

Iepriekš mazpazīstamie draugi, kas mani sagaidīja jau lidostā, pavēruši dzīvokļu, māju un mašīnu durvis, atklājot vietējo dzīvi un nenoguruši skaidrojot, rādot un aicinot. Kāzu ballītes, ģimenes saieti, vēstures notikumu pārstāsti, ciema veikalu ierādīšana un "pie mums sviestmaize nozīmē šo te, un to taisa šitā, re, pamēģini" nav gluži tūrisma paciņas standarts. Toties man nedēļas laikā ir jau trīs mājas (vienas no tām - istaba Beirūtas dzīvoklī - tiešām manas), puse ciema, kas zina par "eiropietes ierašanos" (un viņa māk dabki*!!), dzīvokļa biedrs, kura gleznas rotā arī manu istabu un kam pieder bārs/krodziņš ballīšu rajonā, darba biedru pulciņš un čupa ar pienākumiem. Un.. jā, ir daudz vairāk, kā pagaidām tiks pastāstīts. Visu pamazām.

*Dabke - tradicionālās libāņu dejas. Taisnības labad, es protu vien 2 no apmēram 20 dažādiem dabkes veidiem. Paldies maniem agrākajiem libāņu draugiem.