atspīdums mana balkona stikla durvīs (jā, tā ir lidmašīna)

ram ta dam. lūk, Libānā paskrējušas jau trīs nedēļas. neticami ātri.
piektdienas vakars pārpildīts ar sagurumu un sapratni par to, ka rakstīšana tiešām ir pilnas slodzes darbs. pietiktu, ko pierakstīt, aprakstīt un sarakstīt vairākām dienām no vietas. bet kas man dos.

pa lielam man te iet lieliski. darbā ir daudz laba darāmā, dzīvoklis vēl jāturpina sev izcīnīt (t.i. vienoties par cenu) un, ja tiks izcīnīts, sāksies nākamās atrakcijas, jo īpašnieks neteica gana skaļu "nē" sienu pārkrāsošanai, lai mani no šīs domas atturētu. pamazām pazīstos ar cilvēkiem, bet tā mierīgi. Beirūta tā arī man vēl ir ģeogrāfiskā mistika, jo te ir daudz, ko saprast, un nav īsti bijis laika pa-pilsētu-klaiņošanai. turklāt pārvietošanās ar mašīnām un motocikliem (jā, jā, esmu bijusi dažādos zirgos) ne vienmēr palīdz šo puzli salīmēt. pirts te pamatīga. man jau patīk, tik mūžīgais iesvīdiens reizēm pārapnīk. par latu no zaļacaina libāņa var iegādāties saldu 2,4kg meloni + 5 persikus. uz pārtikas veikalu gan esmu šeit bijusi tik vienu reizi, jo kaut kā lietas plūst un nokārtojas citos veidos. tas attiecas ne tikai uz ēdmaņu, bet lielāko daļu dzīves. piemēram, rīt man te jāspēlē pirmais koncerts un kas to zin, pie kā tas vēl potenciāli varētu novest. praktiskām piezīmēm: šī ir diezgan dārga zeme. vismaz nekas tāds, ko gaidītu no "nu ne jau pārāk ekonomiski attīstītas valsts". īpaši lielpilsēta Beirūta ir naudiski nežēlīga. ir pat manīts I [love] NY tipa parodijas T-krekls ar uzrakstu "I don't have enough money to [love] Beirut". bet tas sekundāri. kā nekā man ir latviešu izdzīvotāja un ne-šķērdētāja gēni. kopš šodienas ir panākts internets mājās, kas ir ļoti apsveicamas pārmaiņas. esmu bijusi arī uz divām arābvalodas nodarbībām, kur pārējie 3 grupas biedri jau sen runā libāniski un pasniedzēja no man zināmo valodu arsenāla prot vien dažus vārdus franciski. iet jautri. pirmajā reizē lika man sarakstīt burtnīcas lapu pilnu ar ķeburiem un pati apstulbu, cik glīti tas viss izskatās. pacelsim glāzes par pārzīmēšanas māku!

līdz šim nepatīkamo brīžu arsenālā ir divas cīņas epizodes ar nopietna izmēra prusakiem un viesošanās "Galvenās Drošības" iestādē, lai pagarinātu vīzu. mani jau brīdināja, ka valsts iestādēs pret cilvēkiem pārāk laipni neizturās un tik ļoti traki jau nemaz ar nebija, bet mans cilvēciskais lepnums saņēma pāris sāpīgus sitienus zem jostasvietas. kodu lūpā un kniebu sev pirkstos: vīriem uniformās pretī nerunā. tomēr trīs nedēļu nodzīvojumam šie nieki neko daudz nespēj patraucēt.

iespējams, ka rīt beidzot tikšu uz pludmali. citādi esmu tikpat bāla kā atbraukusi un Vidusjūras maliņa, kas redzama no darba vietas, neko daudz nelīdz. lai arī Beirūta ir pie pašas jūras, liela daļa krasta ir rūpnieciskās ostas teritorijā un visā pilsētā esot tik viens gabaliņš "publiskās pludmales". visur citur pludmale, tāpat kā daudzas citas jomas un lietas, ir bizness. gribi tikt pie ūdens - maksā ragā. gribi smiltis - maksā vēl vairāk. spēcīgajā dienvidu saulē uzturēties ne-jūrmalā ir kaut kādā ziņā dabiski nevēlami. bet arī tas ir sekundāri, jo kopumā esmu un turpinu būt sajūsmā par būšanu šeit.

pamazām vakari kļūst arvien patīkamāki (ap 25C; 6os no rīta ir aukstākais diennakts laiks ar ap 22C), vietējie saka, ka pēc mēneša būšot "tas labais laiks", kad vairs nav tik traki karsts.
netālu no mana mitekļa ir kāda villa, kur, pēc skaņām spriežot, vakaros notiek smalki pasākumi. aizvakar dzirdēju tradicionālo kāzu izdarību repertuāru, bet šovakar kāds angļu mēles džentelmenis liek priekšā Frenka Sinatras repertuāru. sagurusi, bet priecīga būšana.