Droši vien Latvijai šīs starptautiskās ziņas gājušas secen, bet Libāna pēdējo nedēļu viļņojas.
Apšaudes, starp-konfesiju naida kurināšana, kaismīgas runas par goda aizskaršanu, ieilgušais jautājums par Sīriju, kas Libānas nenovēršami saistītais kaimiņš un mūžīgs iekšlietu tricinātājs.
Ja neskaita brangi bruņotu armijnieku grupas, kas aptur un pārbauda mašīnas uz lielceļa, gana baisas tv reportāžas un dažādus interneta rakstus, kas, jo tālāk no Libānas radušies, jo vairāk sola jauna pilsoņu kara sākumu šeit.. neko daudz vairāk konkrēti es neesmu manījusi. Ja nu vēl dažādu veidu un formu brīdinājumus no dažādiem kanāliem, un dažādus piesardzības mērus. Smieklīgi gan nav, bet mediju spēja dramatizēt turpina šarmēt, ļoti smīkņājošā veidā.
Nupat jau starptautiskās runas, pateicoties "draudīgai situācijai Libānā", pārnesušās atpakaļ uz Sīriju. Un tam ir visnotaļ jēdzīgs pamats, jo Libāna IR Tuvo Austrumu pagalms kariņu spēlēšanai. Rietumi jau nu točīt negribētu pazaudēt nosacītu kontroli un saprašanu par šeit notiekošo. Vietējie turpina apliecināt, ka amatpersonas uzsver nepieciešamību risināt situāciju mierīgā ceļā. Bojā gājušie (12) visdrīzāk jau ir apbedīti, ievainotie (virs 100) ārstējas, sienas kļuvušas par pārsimts ložu caurumiem bagātākas, un drīz viss atgriezīsies ierastajās sliedēs. Ja vien kāds atkal kaut ko nepateiks pārāk šerpi nevietā.
Brīdinājumi no skolām un darba vietām, kas aicina drošības apsvērumu dēļ palikt mājās, drīz varētu noklust, un pilsoņu "pret-kara" akcijas visdrīzāk izsīks, tā arī nekādu ievērojamu apjomu nesasniegušas. Tam ir savi iemesli.
Nosvinējusi savus "9 mēnešus Libānā" es, kā tas pieklājas, ar viduvēju intensitāti pārlieku un pārcilāju mēreni eksistenciālus jautājumus, īpaši tos, kas saistīti ar manu atrašanos šeit. Varētu tikt vaļā no darba, vienīgi, kā lai izdara tā, ka man turpina par to maksāt? Viens no secinājumiem neapšaubāmi ir tas, ka sapratne par šeit notiekošo ir augusi ļoti ievērojami. Lai arī vēl nevarētu to pārāk zinātniski un 'ar atsaucēm' pamatot, bet pavisam drīz, šķiet, es ņemšos argumentēt pat ar libāņiem (ko, pašpasludinātas cieņas dēļ līdz šim pārāk neesmu darījusi).
Vienvārdsakot, drusku kņud pakrūtē, it kā kāds tikko būtu noaurojis: "pēdējais valsis".
Pieturies, Libāna, saturies, neliec man aizbraukt pirms laika.
Lūk arī dažas bildītes, kontrastiņam.
*Mierīgais sarunas tonis ir gan pamatots, gan riskants. Ar Libānu kā ar bitēm, bet medus ta salds.
Apšaudes, starp-konfesiju naida kurināšana, kaismīgas runas par goda aizskaršanu, ieilgušais jautājums par Sīriju, kas Libānas nenovēršami saistītais kaimiņš un mūžīgs iekšlietu tricinātājs.
Ja neskaita brangi bruņotu armijnieku grupas, kas aptur un pārbauda mašīnas uz lielceļa, gana baisas tv reportāžas un dažādus interneta rakstus, kas, jo tālāk no Libānas radušies, jo vairāk sola jauna pilsoņu kara sākumu šeit.. neko daudz vairāk konkrēti es neesmu manījusi. Ja nu vēl dažādu veidu un formu brīdinājumus no dažādiem kanāliem, un dažādus piesardzības mērus. Smieklīgi gan nav, bet mediju spēja dramatizēt turpina šarmēt, ļoti smīkņājošā veidā.
Nupat jau starptautiskās runas, pateicoties "draudīgai situācijai Libānā", pārnesušās atpakaļ uz Sīriju. Un tam ir visnotaļ jēdzīgs pamats, jo Libāna IR Tuvo Austrumu pagalms kariņu spēlēšanai. Rietumi jau nu točīt negribētu pazaudēt nosacītu kontroli un saprašanu par šeit notiekošo. Vietējie turpina apliecināt, ka amatpersonas uzsver nepieciešamību risināt situāciju mierīgā ceļā. Bojā gājušie (12) visdrīzāk jau ir apbedīti, ievainotie (virs 100) ārstējas, sienas kļuvušas par pārsimts ložu caurumiem bagātākas, un drīz viss atgriezīsies ierastajās sliedēs. Ja vien kāds atkal kaut ko nepateiks pārāk šerpi nevietā.
Brīdinājumi no skolām un darba vietām, kas aicina drošības apsvērumu dēļ palikt mājās, drīz varētu noklust, un pilsoņu "pret-kara" akcijas visdrīzāk izsīks, tā arī nekādu ievērojamu apjomu nesasniegušas. Tam ir savi iemesli.
Nosvinējusi savus "9 mēnešus Libānā" es, kā tas pieklājas, ar viduvēju intensitāti pārlieku un pārcilāju mēreni eksistenciālus jautājumus, īpaši tos, kas saistīti ar manu atrašanos šeit. Varētu tikt vaļā no darba, vienīgi, kā lai izdara tā, ka man turpina par to maksāt? Viens no secinājumiem neapšaubāmi ir tas, ka sapratne par šeit notiekošo ir augusi ļoti ievērojami. Lai arī vēl nevarētu to pārāk zinātniski un 'ar atsaucēm' pamatot, bet pavisam drīz, šķiet, es ņemšos argumentēt pat ar libāņiem (ko, pašpasludinātas cieņas dēļ līdz šim pārāk neesmu darījusi).
Vienvārdsakot, drusku kņud pakrūtē, it kā kāds tikko būtu noaurojis: "pēdējais valsis".
Pieturies, Libāna, saturies, neliec man aizbraukt pirms laika.
Lūk arī dažas bildītes, kontrastiņam.
*Mierīgais sarunas tonis ir gan pamatots, gan riskants. Ar Libānu kā ar bitēm, bet medus ta salds.
[liga]
-------------------------------------
[The Daily Star Lebanon]
 |
| Lebanese soldiers on armored vehicles patrol streets in the northern city of Tripoli, Tuesday, May 15, 2012. |
 |
| A gunman hides behind sandbags as bullets are fired in his direction during clashes in Bab al-Tabbaneh, Tripoli. |
 |
| Residents get back to their daily lives at the end of three days of clashes in the northern city of Tripoli, Tuesday, May 15, 2012. |
 |
| Gunmen attend the funeral of Sheikh Ahmad Abdel-Wahed. |
 |
| Sunni Muslims burn tires to block a road as they protest against the killing of Abdel-Wahed, in the western Bekaa village of Jeb Jannine. |
 |
| The blood of one of Shaker Berjaoui's bodyguards outside his office in Tariq al-Jadideh on Monday, May 21, 2012. |
No comments:
Post a Comment