par lietu dabu

Ir pāris lietas, kuras iemācoties, var pilnvērtīgāk dzīvot.
Īpaši, šķiet, tas attiecas uz cilvēkiem, kas introvertas dabas.
Un es nezinu, kam būtu vēl lielāks spēks sevis šaustīšanas laikmetā, kā atziņai, ka "es esmu ou kei".

Darba pienākumu ietvaros nodarbojoties ar koučingu (un lai saprāts apgrābstās ap visu to sviestu, kas publiskajā telpā izsmērējies, kopš coaching kļuva par modes un neadekvāta pielietojuma vārdu), varu palīdzēt ļaudīm saprast sevi, visādas prāta un audzinšanas saveidotas kategorijas un dabīgi uzradušos izaugsmi bloķējošus mehānismus. "Diezgan fantastiski," nodomā Līga pēc kārtējās sesijas - gan par spēju palīdzēt, gan par nespēju palīdzēt sev. Tas gan ir prioritāšu jautājums, atļaušos piemetināt.
Vai gan nebūtu skaisti, ja, tā vietā lai triektos pēc "laimes" un "veiksmes" un "piepildījuma", un bēdātos par tā nesasniegšanu, cilvēki vispirms uzņemtos saprast, ko tas viņiem nozīmē. Nu labi, varbūt ne "vispirms", bet vismaz pa ceļam.

Tad nu šodien es nepārmetu sev par nespēju izvilkties no gultas pat uz desmit metru attālumā esošo balkonu, lai saņemtu Vidusjūras saules devu. (Nopietni!? Tādas ir tavas problēmas!?) Ir taču daudz varenākas lietas, ko sev pārmest. Un ir taču daudz varenāk, reizēm iztikt bez pārmetumiem, šaustīšanas un gaudošanas. Ja tā godīgi.. ir baigi ou kei. Priecīgu sestdienu!

P.S. Saņēmu ziņu, ka rudens mani iesvētīs kā maģistranti un berlīnieti. Iekniebiet man!