februāris

pēdējās dienas pagājušas pie-monmartras augļu tirgū iegūto granātābolu zīmē. ja godīgi, nezinu, no kuras puses ķerties klāt. ne granātāboliem, bet stāstam. gribās paskatīties atpakaļ, bet visu laiku jāskatās zem kājām, lai nepaslīdētu (te ir īsteni māli, kas pēc lietus ir brienami un stampājami). lielā mērā mocos ar lekcijsaraksta izveidi, kas nu jau ilgst 3 nedēļas. bet savilkt kopā 4 fakultāšu x katrā 3 kursu lekcijas, kas turklāt vēl notiek dažādās pilsētas daļās, nav tas vieglākais uzdevums. īpaši, ja galā atduries pret pasniedzēju, kas paziņo, ka tev jāraksta disertācija un ka viņam viens pīpis kas tu un no kurienes.
šodien ne pa jokam iepinos filozofijas valdzinājumā; vīlos austriešu izcelsmes pasniedzēja vācu civilizācijas interpretācijā un pārliecinājos, ka 3dienu vakaros turpināšu izglītoties kino-vēstures novatoru veidoto filmu un domas attīstības apgūšanā. vēl es iegādājos apbružātu un iedzeltējušu 15gadīgu dzejas (tātad ļoti lieliskas dzejas - Jaques Prévert) grāmatu (vieni no vērtīgāk ieguldītajiem 2eur) un pastiprināti ielasīju franču vardarbīgās pasakas (Īkstītis kļūst par varoni, apzogot cilvēkēdāju, kam pirms tam licis nocirst paša 7 meitu galvas, un piepelnās nesot uz fronti karavīru sievu rakstītās vēstules un nogādājot baumas karalim). un tā ir nepārveidota 17.gs bērniem stāstāma literatūra. dīvaini tie ļautiņi.
es, savukārt, līdz dīvainībai tiecos uz un priecājos par oranžo krāsu. nu jau hroniski. gaidu nedēļas nogali, lai pastāstītu par savām neticamajām Parīzes dienām, papētītu iegūto gabaliņu Tibetas, izvingrinātu pirkstus, apskatītu kādu pilsētas nomali, paballētu ar kaimiņiem + vēl traki daudz cita. lai top.

p.s. ja līdzās-cilvēks man sien saitīti ap kaklu, liig. atņirdz zobus. un krātiņa apstākļos pacietība šļūc uz visu negāciju spektra pusi. mans ego kļūst negants, bet pat es to nevainoju. ar jaukumu mani nepiejaucēt, jeb citiem vārdiem: piespiedu sadzīvošanas skola pierāda vecas patiesības