kā es ierados Parīzē

jeb epopeja 3 naktis un 2 pilnvērtīgas Parīzes dienas.
nultā diena.


viss sākas ar piespiedu ceļojumu laikā: kā 70.- gados uzņemta zinātniskās fantastikas filma par nākotni. Parīzes lidosta ir atbaidoša un daudznozīmīgi unikāla. trūkst tikai astoņkājveidīgu citplanētiešu ar piesūcekņiem. neloģiskā, neracionālā un saki-kur-man-jāiet veidā tikuši līdz kam vilcienveidīgam (!!!), kas mūs vedīs uz citu termināli, varam nopūsties īsteni latviskā garā. tad seko lifti, kas nedarbojas, rindas stāvēšana, spāņu, atvainojos, mātītes priekšā līšana un skaidrošanās ar kasieri (dialogs franču-spāņu, protams), gaidīšana, stumdīšanās, neapmierināti ģīmji.

vēl jo vairāk sāku neieredzēt frančus un viņu sistēmas.

ar RER nokļūstam Parīzes pazemes centrā, ar milzu pekelēm stumjamies cauri garām zemzemes pārejām. beidzot izkļūstot virszemē un iekampjot plaušās gaisu, uzvilktie nervi nedaudz nomierinās. seko sen solītās kopīgās pusdienas Parīzē. pirmajā ieliņā atrodam ūķīti, kas ņem mūs pretī ar visām paunu paunām. skats amizants, kā to visu stiepām iekšā. vietu varētu raksturot divējādi: vai nu ļoti ieturēts stils, vai arī izcili novecojis pilnīgi viss. atkal laika mašīna ar vaskadrānu, bleķa bļodiņu un puscāli.
solījums izpildīts, palieku viena. ar vienu baterijas stabiņu kabatas tālrunī, nu jau visas dienas garumā. ar mājās aizmirstu lādētāju un izmisīgu cerību atrast un satikt Ināru. tikmēr pazemes mašinērija manā acu priekšā joņo kā negudra. pūlis un burzma, fuj. no stacijas izejas gar eskalatoriem pūš vējš un sāk salt tā pa īstam. somas ir nokrautas stūrī un katra nākamā īsziņa tiek atvērta ar jaunu pateicību un bailēm.
Ināra mani atrod. neatceros, kad vēl tik ļoti priecājos kādu ieraudzīt. viss tālākais, pateicoties viņai, notiek raiti un droši. tieku pie transportpieejas turpmākajām 3 dienām, palīdzīgas rokas nastu nešanā un pie Parīzes monstra pieraduša pleca. braucam uz priekšpilsētu. šeit, lūk, ir mierīgi un jauki. mājīgs un visādi citādi lielisks importa studentu dzīvoklis. galvā melns tukšums. Ināras gatavotā tēja,vakariņas un viņa pati, sēžot ādas dīvānā, ir labākais, kas ar mani varēja atgadīties. nē, šodien vairs nekur. sarodas dzīvokļa biedri, žigls ieskats franču pārtikas veikalā, apziņa, ka pie Ināras ir Laimas šokolāde, sieriņi Kārums un LV griķi. nedrīkst domāt tālāk, kā 2 dienas uz priekšu, nedrīkst domāt tālāk. ērta gulta un miegs. rīt būs cita diena.