kārtējais vakars un kārtējā 20gadnieces krīze. pie-privātmāju dārzos rej suņi. un man liekas, ka dzīve iet ne tikai man cauri, bet arī garām. turklāt pamatīgi.
joprojām tik grūti samierināties ar šīm 2 gadu traumatiskajām pārmaiņām. iekšķīgajām. nenoliegšu nevienu brīd', ka tas bijis vērtīgi. bet laikam ir tomēr saudzīgāki veidi, kā iegūt dzīves pieredzi. nu neko, esmu par savu dzīvi laimīga. bet tas svešais spoguļattēls ir spocīga lieta. es nezinu, kurā brīdī tas notika, bet viena dzīve beidzās un sākās cita. viena meitene pazuda un turpinās cita. un es ar viņu sadzīvoju tīri neslikti. tikai skumjas par pazaudēto meiteni neatstājas.un dziesmas vārdi - es stumju ziloni augšup pa trepēm - liekas traģikomiski patiesi. nu ko tu, smilšu grauds okeānā, centies panākt? ko tu gaidi no sevis un citiem? nu bet ko? nu bet.
ja, ja, tā es te dzīvojos. cauri nebijušiem priekiem un tām pašām mūžsenajām skumjām. ar skatu no malas. uz latviju un turienes dzīvi. ar skatu tieši sev ģīmī. varbūt pārāk patiesu. ar pārāk lēnu dzīvošanu, kas skrien tik ātri. ar miniatūru procesa daļu, kas dažādu iemeslu un nolūku dēļ te tiek publicēta. es nezinu, kas to lasa. bez dažiem komentāriem un pāris vēstulēm... tāda virzība nekurienē. vai vismaz nenosakāmā virzienā. bet tā tas dzīvē notiek, ne? virzienu, kurā dosies visas šobrīd izraisītās sekas nevar ne paredzēt, ne apjaust.
kopš sāku apmeklēt šejienes filozofijas lekcijas (un netaisiet tagad tādu tā-jau-domāju ģīmi), liekas, ka arī mans otrais bakalaurs varētu būt pilnīgi nelietderīgs. kapēc? tapēc, ka cilvēki ir pilnīgi muļķi. kas samierinās ar mazumiņu. bet ir daudz vairāk, ko saprast. tikai, loģiski domājot, nav nekādas vajadzības to darīt. bet es vienalga meklēju tos dziļos ūdeņus, pat ja mana iegrime nemaz nav tik vērienīga, lai tādi būtu nepieciešami.
jā, pārmaiņu daudz, tomēr joprojām pārtieku no melodijām, vārdiem, domām un piefiksētajiem dzīves mirkļiem. joprojām domāju, ka jālasa. tik domāšana neko daudz nelīdz. joprojām, kaut reti, vakaros klabinu uz klaviatūras ne pārāk gudras un ne pārāk vajadzīgas lietas. bet nu.. jums ir izvēle. lasīt neviens nespiež. bet man tāda sajūta, ka man izvēles nav. vai visdrīzāk - esmu jau sen izvēlējusies..
4 comments:
it's not how good you are, it's how good you want to be.
*:
Man tomēr liekas, ka Tavai būtībai (bijušajai būtībai?) piestāv/ir vajadzīgi tie pagātnes krikumi, varbūt ne, lai tajos dzīvotu, bet, lai ar pareizajiem kopā radītu jaunus un uzlabotu vecos, jo tajās pāris dienās viņi vienkārši lauzās laukā pa visām vīlītēm un... Bez kaut nelielas nodevas, liekas, ka tā tiešām ir viena vienīga ziloņa mocīšana.
p.s. izskatās, ka es atradu to veikalu. Mājiens mani uzrunāja metro :D
es lasu un man interesē.
un aizrauj.
un neapnīk.
liig,turās! :)
pa visiem ierakstiem,šis ir tāds pirmais nu tāds...tāds smags un nolemts,bet ja jau tāds tik retais un pārēja daļa ir uz urrā,tad paskaties - nav taču nemaz tik slikti!
ja tu mājās nepārbrauksi ar smaidu un pozitīvām atmiņām,tad parūpēšos,lai imkas r grupējums to visu mainīu :p
esi brīdināta :)
Arī es lasu. regulāri vai mazliet neregulārāk, bet izlasu visu.jo Tu esi viens no maniem lielākajiem favorītiem, kura pārdomas man patīk lasīt. jo neviens cits tā neraksta, kā Tu. škiet, varbūt jau reiz esmu teikusi, vai tikai pie sevis nodomājusi, bet - tie visi Tavi rakstiņi ir kā aizraujoša grāmata. patīkamākais - ka pazīstu varoni personīgi ;)
Pasmaidam :)
Post a Comment