21 grams

kad austiņās apklust mūzika, dzirdams lietus, kas uzdarbojas aiz loga. man patīk, ka šis tā dara. man patīk arī dunošie pērkona dārdi plkst. 7.00 no rīta.
bet. man nepatīk, ka pēdējā laikā manā dzīvē sācis darboties pārāk daudz apgriezto proporciju. piemēram... arvien vairāk, ko teikt, arvien mazāk tiek pateikts. jo vairāk darba, jo mazāk atpūtas. jo vairāk gribas dzīvot, jo... neatliek kad. neveselīgi man viss šis šķiet.
ar ko tad liig. īsti nodarbojas tagad? klanās tramvajā, braucot uz akadēmiju, cenšas saņemties parādu kārtošanai, bet līdz tam tā īsti netiek. sēž birojā un brīnās, ka cilvēki šādi strādā un dzīvo. aizdomājas, ieraugot sevis pļeckāto informāciju jaunatnes mājaslapā. jo, redz.. pati izsenis ganu tur esošās iespējas piedalīties. bet pēkšņi vairs nedrīkst, jo man tās nu jārada, nevis jāizmanto. nopietna lomu maiņa. bet es pakaru atbildību kā cirvi gaisā. joprojām izliekos, ka paredzēto paveikt ir iespējams. varbūt tāpēc, ka loģiskā domāšana cieš mazo miega stundu dēļ. tas esot neatgriezeniski, tāpēc ar to nelepojos. paspēju arī pietēlot mājsaimnieci un namamāti, pa retam satikt ļaudis, jo tas taču ir svarīgi. pa īstam ir. ik pa laikam uzmetu aci priekšā glūnošajām mirušajām līnijām (deadlines) un nodrebinos ik reizi. jā, jā.. pati jau visu sev uzkrāvusi. kaut gan uzskatu, ka arī dzīvei tur savs nopelns. labā ziņa tāda, ka mans prāts ir mierīgs un apziņa tīra. es cenšos. un kaut kas jau sanāk ar.
apcerīgu skatu noskatos, kā kursabiedri dodas uz franciju. aiz mirušajām līnijām spoži stāv arī mani laimīgie datumi. prieka saliņa 3 dienu apmērā. bet tam vēl jāpienāk. skats man joprojām plašs un krāsains un sniedzas pāri. kam? ikdienībai, šejienei un... vispār.
man ir baigi daudz dzīves. baigi daudz. un tā šobrīd tam jābūt.