iekāpt plauktiņā.

to šobrīd ļoti gribētos. bet plauktiņu vēl nav manā istabā. un neviens cits plauktiņš šobrīd nemaz neskaitās plauktiņš, ja nav te un nav mans. šķiet, esmu kļuvusi ļoti privātnieciska. varbūt tas nāk roku kājā ar egoismu, iedomību un vēl citiem zvēriem, kuros esmu krietni pieņēmusies. īsti nezinu vai tāpēc, ka tā vieglāk, vai arī tāpēc, lai būtu vieglāk. visdrīzāk abējādi.
nez kāpēc šovakar man tīri labi patīk doma, ka varu te izrakstīties un tas nevienu īpaši nesatrauks. jo kāpēc gan lai satrauktu. šovakar ir tāds slepenais prieciņš. finally i am no one.
es zinu, ka mēdzu atļauties par daudz tiešuma. tā brutāli. un varbūt pat apzināti pabīdu dažus ļaudis tālāk no sevis. īsti nezinu vai tāpēc, ka tā vieglāk, vai arī tāpēc, lai būtu vieglāk. visdrīzāk abējādi.

rokas salst. auksts. bet rīta saule ar zemiem un gariem stariem iepriecina manus agros un spirgtumu sejā pliķējošos rītus. klusais centrs un maskačka. man palaimējies tā pa nopietno. akadēmijā es cenšos būt laba studente. varbūt man pārāk labi nesanāk. (un tad es iebaidu pasniedzējas ar savu slimīgo paskatu.) bet es cenšos. šķiet pat, ka kaut kas varētu izdoties. ka varētu to dzīvīti nedaudz sakārtot. pa gabaliņam, protams. bet nav jau ne vainas. agri rīti, kulturālas lekcijas, darba laiks līdz sešiem, copītes, mapītes un mētelītis, papīrkaudzes un atbildības nastiņa. grāmatas, mājasdarbi, papildlietas, klanīšanās. cilvēki pāri attālumiem un tuvplānos. vakaros, naktīs. ceru sagaidīt arī rītus. kur būs miers.