bez nosaukuma.

un pēkšņi manī iezagās liktenības sajūta. ka visa dzīve ir šobrīd.
ar visu, kas tajā ir un kas trūkst. ar to, kur atrodos, kā atrodos, un kā atkal pazaudējos.
atmiņā nez kāpēc uzvīd pāris gadu attālumā esoši skricelējumi. reizēm tik žēl, ka laiks un viss, kas tajā ietverts, kļūst neatgriežams.
gribētos jau teikt, ka viss uz labu. ka ir labi. bet es laikam nekad tā īsti neesmu mācējusi samierināties. un tas, kas tur iekšā ņemās, sauc to par virzītājspēku vai nemieru, vai dzīvesdziņu, bet nekad neliek mieru.
es ceru, ka tad, kad vakarā pie mierīgas tējaskrūzes un grāmatas uzzibsnīs šīs domas, varēšu tā bērnam-piedodoši pasmaidīt. bet nu jau par ilgu šis skrējiens. un tā mierīgā tējaskrūzesgrāmata kā ritenī skrienošai vāverei degungalā piekārts rieksts. un pats traģikomiskākais, ka atkal un atkal es pati sev sakuru tās pirtiņas. bet man ziemeļos salst. un man vajag to tējkaroti miera. vajag to kūpošo krūzīti, no kuras pasmelt. bet pēkšņi visas osiņas tik aukstas un garaiņi bezsmaržīgi.
un es ļoti lūdzu - ja gadās mani satikt, pasaki paldies. ne jau baigi tur par kaut ko. tikai tādas 2 pusplikas zilbes. tas nesāp. toties man kļūs labāk.