ir dzīvē tādi brīži, kad liekas, ka baigi kaut kas ir palaists garām.
nu.. kā tagad.
cilvēki, kurus nav izdevies noturēt, notikumi, kas noelsuši garām, nedodot iespēju tajos iekāpt un atstāt savu pēdu. pārmaiņas. kurām taču tik ļoti vajadzēja būt.
man liekas, ka kaut kādi laiki ir pagājuši. tie, kad varēja tā skaisti un apcerīgi. skaisti jau ir arī tagad. bet citādi. kaudzītē uz sirds krājas neuzrakstītās vēstules, nelasītās grāmatas, neadītās cepures, neredzētie rudeņi, nesatiktie, nedzirdētais, ne. nav jau nekā traģiska, bet arī otrās iespējas dzīvot šo laiku man nebūs.
ļaudis pēdo pa pasauli. tālu. un ilgi. es gribētu teikt, ka nejūtos kā zaudētāja, esot savās piederības mājās, tomēr skaudrums rīvē sānus, kas grib tikt prom. bet izvēles šobrīd nav. lai gan izvēle esot vienmēr. taisnība.
ja vien es nebūtu tik sasodīta divkose.
pietiks izplūst. doma tāda: tā kā šie skricelējumi, kas cēli nosaukti par manas dzīves piezīmēm, vairs nesagādā prieku ne īsti man, ne īpaši citiem, nav ko aizrauties ar mākslīgo elpināšanu.
lai top klusums.
4 comments:
Man gan vienmēr bijis prieks un aizrautība lasīt. Un iedziļināties. Uzzināt un redzēt.
Bet, ja tas viss nāk atskaitīšanās kārta, tad nav jēgas.
to izdomāji TU. žēl, ka tā nav patiesība.
besī, kad atņem bez prasīšanas.
iedzer tēju!
Jā. Liigspot atvēršana bija mana ikdienas rituāla sastāvdaļa. Tā kā cerīgi turpināšu no tā slaucīt putekļus, gadījumā, ja Tev pēkšņi uznāk vēlme padalīties ar kādu jaunu dzirksti.
Redzot kustību šajā apvārsnī, vēl ir cerība uz turpinājumu.
Post a Comment