tā kā

tā kā mans garīgais stāvoklis ir visciešākajā mērā saistīts ar mūziku, kas šādās stundās apdzīvo austiņas un mani, lai izvairītos no traumām un noķertu jaunas vēsmas, ierakstīju iekš dzīves donora youtube pirmo, kas ienāca prātā.
http://www.youtube.com/watch?v=BZmE3fUKU5U
vai man bija zināt.. ka dziesma ne tikai iebliež trāpīgu tekstu, bet turklāt video ir filmēts fr lielpilsētā, kas man tik ļoti... nu tik.
man tiešām reizēm šķiet, ka man seko. sakritības vai sakarības.
bet ne par to ir stāsts.

šodien biju teātrī.
skatos - ļaudis sarodas. pāros, bariņos, ģimenēs. sapucējušies. nu tā.. kā uz Teātri.
es, pēc lekcijām un darba dienas garumā tāda kā nekāda un vēl stūķējot aiz vaiga kaut ko ēdienreizes aizstājošu, par pārsteigumu ierodos gana laicīgi lai šo skatītāju izrādi pavērotu.
kad saprotu arī to, ka atsakos savu žakešveidīgo atstāt garderobē, jo - būs tak ilgi pēc tam jāgaida - ieslēdzas arī sarkanā lampiņa, iededzas spuldzīte, nokrīt ritentiņš vai.. sauc, kā nu gribi, kaut vai par atklāsmi.
lūk, šitais ir stāvoklis un situācija, līdz kam nodzīvoties.
iedodu sev dzelteno kartiņu, nokauninu un, mājās pārradusies, eju draudzēties ar karstumu dušas paskatā. karstums tomēr. mana jaunpieņemtā stihija. un nav jau nekāda lielā izvēle starp veidiem, kā pie tā tikt.
gulēt iešu laicīgi, jo citādi vairs nevaru. rīt kārtējo reizi boikotēšu kultūras pasākumus. par upuri kā jau bieži krīt komunikācija un kopābūšana ar citiem ļaudīm. neldzīgi.

bet, ja kāds prasa... man iet labi.
galvenais tik mācīties no savām kļūdām.