pēdējais piliens.

tas gan ir varen viltīgs un nekad neizrādās esam tas pats pēdējais.

lai vai kā, šis, protams, ir absolūti piemērotākais brīdis kaut kādai šādveidīgai skricelēšanai. kad pēc stundām 10 būs jāizvelk īstā biļete. bet īstās pagaidām ir tikai 3 no.. daudz. no divdesmit trijām.
toties jūsu i-neta grāmatas ir aplasītas un i ne nopriecāties, ka jūs esat tādi. nu.. tādi. pa īstam.
jācer, ka stratēģija - vienīgais produktīvais laiks ir no plkst 4:00 līdz eksāmenam - pārāk neizgāzīsies. vulgāri sakot, ierubīšu vēl paŗis Gb operatīvās smadzeņ-atmiņas un pēkšņi zināšu visu mūzikas vēsturi no galvas. ai.

tikmēr dzīve ar mani atkal spēlējas. tas iespēju, sakritību un ne-laika jautājums. fascinējoši.
tā kā pēdējā laikā man bijusi tā laime arī ieskatīties citu līdzcilvēku dzīvēs. nedaudz. tad nākas sevi uzskatīt par arvien jocīgāku. nē nu bet.. vai tiešām var būt, ka to mazohistisko vāveres riteni es nepaŗtraukti griežu pati? situ sev pa plecu, ka izdevies (vismaz līdz tagad) dzīvot ne-uz kredīta. bet no kurienes nepārtraukti tā sajūta, ka dzīvoju uz kaut kāda ne-sava rēķina? ar to vien nodarbojos, kā šķiešanu, sevi pārvēršot laika kredītņēmējā, kas jau tuvu bankrotam. it kā es visu laiku dzīvotu kādu svešu laiku. tādu, kas pieder citam. es pat nejūtos tiesīga to izlietot pēc saviem ieskatiem. bet arī man pienākas laiks gulēšanai. laiks bilžu šķirošanai. laiks būšanai ar ļaudīm. laiks, kad nedomāt par laiku. laiks, kad laika nav (iev, šitā IR atsauce uz tevis minēto augustīnu).

bācīt, man šķiet, ka galvā ir sabāzies daudz vairāk informācijas nekā tā spēj apstrādāt. turklāt jau ilgstoši. un tas rada visādas blakusparādības. tāpēc brīdī, kad tevi piečakarēšu (jo agrāk vai vēlāk es to izdaru ar visiem, bet šobrīd - jo īpaši daudz), neturi ļaunu prātu. bliez ārā dusmas un visu, kas sakāms, tikai neturi ļaunu prātu.
mēs visi viens otram esam īstermiņa lietošanā.
bet laika taču nav.