latvietība

Intelektuālas debates? Varbūt manī vienkārši rodas aizvien vairāk snobisma. Varbūt man liekas, ka apzinātā vecumā ir pavadīts gana daudz laika, lai savu piedzīvoto saprastu kā pieredzi, uz ko var balstīt viedokli, uzskatus un savas personīgās patiesības.
Katrā ziņā man kļūst aizvien interesantāk runāt ar cilvēkiem par strīdīgām tēmām, lietām, kas skar visus, bet it kā ne jau kādu personīgi, par ideāliem, vēlmēm, noteikumiem, to pārkāpšanu, to, kas katram ir labs vai nederīgs, un.. dzīvi, laikam. Ir fantastiski redzēt censoņus, lai arī kādā jomā. Parunāt, padomāt un abpusēji bagātināties. Man šķiet, ka sarunu trūkums ir liela sevis un savu apkārtējo apzagšana. Man arī liekas, ka esmu šajā ziņā daudz apzagusies. Būs apņemšanās jaunajam gadam.

"Esam atmaskojuši latvieša vājos punktus. Secinājums - latviešiem visvairāk skādē tas, ka viņi nemitīgi veic divas pilnīgi pretrunīgas darbības un ir pārliecināti par abām šīm darbībām. (..) Par ko tas liecina? Nu, tā ir tāda indiāņu daba. Naivums. Latvieši neredz saistību starp ideālo un reālo pasauli. Nesaprot, ka tās sakabinātas kopā, ka nevar runāt vienu un darīt citu."

/Intervija ar Alvi Hermani, "Ir" #23, septembris 2010/

Vai tu to sevī jūti? Tādu neērtu duālismu? Nē, nu.. man neliekas, ka tas būtu attaisnojums jebkam. Bet vai tu jūti? Man liekas, ka es - jā. Man liekas, ka es to redzu apkārt. Jā, kaut kādā ziņā tas ir tāds.. cilvēcīgums, jo visiem jau gribas ja ne labāk, tad citādāk kā ir. Tomēr es nemanu pārmaiņas šajā izturēšanās veidā un man šķiet, ka tas lielā mērā bremzē pārmaiņas vispār. Jau gadiem personīgā līmenī esmu tam pieteikusi karu, bet tālāk par mudžekli un mētāšanos no vieniem ierakumiem otros tāpat neesmu tikusi. Ir uzvaras, zaudējumi un miera periodi, bet pa lielam viss turpinās un sākas no gala. Atkal un atkal. Tad nu - pacelsim glāzes par nākošo tūri!

"Pa šiem 20 gadiem mums nav radusies pilsoniska sabiedrība. (..) Plaukstošu tautsaimniecību nevar izveidot valstī, kurā nav pilsoniskas sabiedrības. Tāds plāns ir utopisks."

/turpat/

Bez apokaliptiskām vīzijām: lai cik cukuraini skanētu tas, ka "ir jāmainās sabiedrībai", manuprāt, bez tā pārāk tālu tāpat nevar tikt. Daži var, jā. Daži var izskatīties arī pēc ļoti progresīvas sabiedrības daļas. Var arī pa īstam būt tā progresīvā daļiņa. Bet divi vēl nav daudz, daži nav sabiedrība. Ir jau tā, ka visam ir vajadzīgs laiks. Kas 50 vai 100 gadus postīts, attiecīgi 50 vai 100 gadus arī jābūvē atpakaļ un jādziedē. Bet ar laiku vien nepietiek, vajag tos dziedētājus, cīnītājus, cilvēkus ar mugurkaulu, viedokli un apņēmīgu skatienu. Es zinu, ka viņi ir. Ir pat aizsniedzamā tuvumā. Udzirkstī ik pa laikam, tad pieklust. Kaut ko sevī un ap sevi perina, kaut ko paveic, ar kādu apvieno spēkus.. un atkal pieklust. Nedomāju, ka laba pilsoņa pienākums ir būt supervaronim, tomēr kaut kas tai visā regulāri "nenoklikšķ", kaut kas, kam būtu jānotiek, nenotiek, apstājas vai izčākst. Kaut kas nav. Varbūt ir jāpaiet vēl ilgākam laikam, lai mēs iemācītos kopā virzīt, virzīties un būt, noticēt, noturēt un pārlaist arī skarbākas ziemas. Būtu man brīnumdziras recepte, lūk, ne vien pateiktu, bet pilsētas ūdenskanālos ielaistītu. Man tiešām nav žēl, ja kaimiņam sanāk, ja vien sanāk kas labs un derīgs.

"Pamest dzimteni uz visiem laikiem, tas nav lēmums racionālā līmenī. Tas ir pretdabiski bioloģiskā līmenī."

/joprojām turpat/

Jā, jā, ir jau daudz to aizbraucēju. Es nenosodu. Man gan arī neliekas, ka aizbraukt ir pareizi, bet par kādu tieši pareizību mēs te varam runāt? Vienīgi rodas tāda grūta situācija - palicējiem grūti, jo aizbrauc viņējie, aizbrauc arī spējīgie, aizbrauc cerības un arī kādi biedri līdzi-kunkstētāji. Savukārt aizbraucējiem grūti, jo svešumā ir citādāk, īsti savējais tāpat reti kad un kur kļūsti, pietrūkst mājas, draugi, meži, jūrmala, valoda, stulbi, bet saprotami skandāli un citi ikdienišķie sīkumi. Turklāt ne jau kāda tur medusmaize tā dzīve un darbs "importijā" ir. Ā, tad tu tomēr brauksi vēl atpakaļ un vispār paliksi te, ja? Tu tad būsi tā labā un cīnīsies par labāku nākotni mums visiem, vai ne? Redz.. nezinu vis. Es domāju, ka nav pasaulē vietas, kur es būtu piederīgāka kā šeit. Nav citur tādas miglas, nav vakara smaržu vasarās, nav tik dziļa sniega un tāda cinisma līmeņa. Bet ir ļoti iespējams, ka ir kāds vai kaut kas, kam esmu vairāk piederīga nekā savai vietai. Un ja nu tas manī ir tiktāl, ka bioloģiski iekodēts? Bez liekas mistikas, es gana bieži tieši tā arī jūtos - ka ir tur kaut kas iekodēts un es nemaz īsti nezinu, kas. Kaut kas mani dzen, stumj un baksta, un man liekas, ka ir jāieklausās un jāpaklausa. Vai paklausīt tam neracionālajam instinktam ir pareizi? Klaji avantūriski un bezatbildīgi? Tā ir cita saruna.

Man diezgan droši liekas, ka latvietība ir daudzšķautņaina. Tāpat kā "pareizība". Ņem kādu mērauklu gribi, tāpat objektīvā realitāte izrādīsies ļodzīga un vismaz viegli neobjektīva. Vēl man šķiet, ka arvien vairāk latvietības šķautņu pārklājas ar nolemtības kaļķi. Un, ja tā turpināsies, tad - vai nu cilit, vai santehniķis. Abi čerez smirdoņu un netīrām rokām. Varētu vismaz cerēt, ka uz labu.

Iepriekš teicu: bez apokaliptiskām vīzijām.. kā tur bija ar tām pretrunīgajām darbībām?