uzdrīkstēšanās

pilna galva ideju. pilnas rokas darba. piecas ar pus bailītes pakausī un sapņains skats, ko ik pa laikam iepļaukāju, lai saņemtos darīšanai.

reizēm ir jāuzdrīkstas. pamēģināt ko jaunu, pateikt jā, vai tieši otrādi - nē. jāparāda bailēm "auksts pleciņš" un jāiestāsta sev, ka tas viss ir muļķības un paša saveidoti spoki. ka, lai arī nav tik rožaini, ka viss būtu iespējams, ir ārkārtīgi daudz iespēju un iespējamības mums apkārt, ja vien esam gatavi uzdrīkstēties un noticēt. un izdzīvot tos brīžus, kad bailes piezogas no aizmugures, uzlec pičpaunā, aizspiež tev acis un pieķeras arī pie rīkles klāt. jo tā notiek. droši vien tā ir jānotiek.

man īstie pārbaudījumi sākas tad, kad jādarbojas un jātur sev un citiem dotie solījumi. kad lielajām idejām piepulcējas komunikācijas sastrēgumi, puspiešņaukti kabatslakati, iztrūkstoši 34 santīmi, stundas diennaktī un citas zivis. kad mazais vainas pūķītis dveš savu pelnaino dvesienu visam pāri, jo tik daudz lietu atkal kavējas, sakrājušās, paveicamas un.. glūn ar puspievērtu aci, sakot: "nu, džekiņ, kad bija jāsolās, tad biji baigais varonis, ne? kā, nez, tagad būs? dūšiņa izsīkusi tavā asinsritē?"

laikam tas ir cilvēciski. šos iedomu tēlus izdodas pagaiņāt vien tad, kad taustāmiem signāliem līdz smadzenēm nonāk apziņa, ka bez visiem tiem apnicīgajiem darbiem, sīkumiem un sevis pārvarēšanām nekas no tā iedomātā nesanāks. ka iespēju virpuļdurvis izmetīs tajā pašā pusē, no kuras ienāci, plus vēl uzšaus tā labi pa muguru.. katram gadījumam. zini savu vietu! vai labāk: pazīsti sevi un to, kā tu kusties. iekustini. visa tā lēruma jau ir tikai nedaudz. nedaudz šodien, drusciņ - rīt.

vienu rītu varbūt viņa modīsies. un kādreizējā ideja kā sajūsmināts mājas suns pienesīs brokastis gultā.
būs vēl par centimetru izaugts.