es dzīvoju francijā

šī ir šodienas nekļūdīgi precīzā atziņa.

pēdējās nedēļas atklājumi/ieguvumi priecē. tostarp šodienas vētras noskaņas un izpluinītie mati, izmēģinātais franču super-netto pārtikas veikals, kur apgrozās ļaudis, kas.. ir vienkārši ļaudis. vakardienas laime ir veļas mazgātuve. man tur trakoti patīk. patīk un viss. tur ir atmosfēra. absolūti publiska vieta, kurā ir dziļi iekodināta māju sajūta. kur katrs ierodas ar savu laika kavēkli, monētu kaudzīti un "bonjour". šķiet, nebiju vēl pieminējusi, cik ļoti man tīk šejienes pieklājība. pieturētās durvis, neuzspīlētie smaidi un apkārtskanošie "pardon" padara ikdienu daudz tīkamāku. zelta vidusceļš starp pazemīgo japāņu klanīšanos un pofigisko amerikāņu hai-hau-ār-jū?. nekā slikta par amerikāņiem, ar manējiem saprotos lieliski!
vēl tika pa kādai neatklātai vecpilsētas ielai ar mazajiem un krāsanajiem namiem kanālmalā. svētdienas autobusa maršruta ietvaros, izbrauciens ārpus apdzīvotības/ierastās pilsētas teritorijas, lauku, pakalnu un blakusciema redzēšana darīja labu. šeit ir iespēja redzēt īsti retrospektīvu renault plejādi. arī klepojošus, šķaudošus un pļerkstošus vecīšus no pagājušā gadsimta. es, toties, skumstu pēc savas mazās zaļās, kas te labi iederētos un dotu ievērojami lielāku kustības brīvību. nu neko.
pēc-lietus un pirms-saulrieta pastaigas laikā ar kaimiņiem ķērām rezidences teritorijā cilpojošos zaķus un debesu krāsošanās fāzes. biju piemirsusi informēt, ka šeit ir īstens latviešu mārtiņš - puisis ar bārdu, gariem, lokainiem matiem un kerzakiem. mācās kinolietas. un priecājas, ka ir kāds, ar ko parunāt latviski.
neizsakāma patīkamība piemita arī sestdienas piknikam. tik vien kā sēdēt uz zemes starp kokiem un nošmulēt kedas ar dubļiem- bet nu tāds kaifs! vēl lielāks, nekā pret sauli vērojot aparto lauku pretim iepirkšanās centram. un piknika gardo šašliku kaudzei un12 runātīgiem libāņiem ar nav ne vainas. īpaši, ja viens no viņiem ir mācījies par pavāru būt. libāņu (arābu) valoda latvieša sejā iezīmē smīnu pat negribot.
gatavojoties dāmas, vārdā delfīns, dzimšanas dienas svinēšanai, tika atklāts viens no diviem lielajiem iepirkšanās centriem, kas atrodas manas pilsētas nomalēs. nez par ko liecina tas, ka tajā ieejot sajutos kā Latvijā esam(?). bet vajadzētu jums redzēt šejienes svētdienas, kad visi veikali un iestādes, kā arī to autoplači, izskatās sen pamesti un aizmirsti! svētdienās te nenotiek nekas. pilnīgi nekas. svētdienās ir jādzīvo.
un tā nu es te dzīvojos. starp bagetēm, kamambēriem, retām beretēm, dubļainām taciņām, melnu mēteļu jūru, kruasāniem, folio grāmatām, studentiem, kas ballējas, studentiem, kas mācās un starp tiem, kas apvieno abas nodarbes. gaidu ceturtdienu vakarus, kad sākas mana nedēļas nogale, lai uzrakstītu šo un to, apgūtu kaut ko jaunu un dziļi ieelpotu. lai neaizmirstos mērķi, kāpēc šurp atbraucu.